Par lāču mammu – Zvēri un cilvēki (Biruta Eglīte)

300x0_zveriuncilveki_978-9934-0-5399-3.jpg398 lpp., 2015. gads, Zvaigzne ABC,

Visi zinam, kas ir lāču mamma, kas ir Ilzīte, kāds noteikti arī atceras Mades gadījumu. Bet kas īsti ir Velga Vītola? Grāmatā stāstīsts par Velgu jau no bērnības, skolas laikiem, studiju gadiem un arī par darbu Līgatnē, kas vienkārši ir kas neticams.

Lai dotu ieskatu, viens no pārsteidzošakajiem gadījumiem ir tas, kā viņai vienai pašai izdevās izmukušo lāceni aizvilināt 1 km pa ceļu un mežu atpakaļ iekšā voljērā. Deva kārumus, runājās, pat fotografēja, un apkārt nomalē bija pārbijušies mednieki, kas nevarēja vien nobrīnīties par viņas drosmi. Šādu gadījumu ir pilna grāmata, visīstākie piedzīvojumu stāsti. Grāmatā vairākas nodaļas sadalītas “pa dzīvniekiem” – visi apraksti par lūšiem vienā, nodaļa par vilkiem nākamā utt., tāpēc arī par dzīvniekiem var daudz ko uzzināt.

Velga, man šķiet, audzinājusi visus Latvijas meža zvērus – stirnas, aļņus, lāčus, lapsas, lūšus, briežus, ežus, arī putnus un vēl un vēl… Cik nenormāli interesanti un briesmīgi grūti. Zinu, ka muļķīgi salīdzināt, bet es savu kaķenīti izaudzināju, kopš viņai bija nedēļa – ar visām nakts barošanām un ķēzīšanu kur pagadās, tāpēc es it kā mazliet saprotu Velgas saikni ar izaudzinātajiem dzīvnieku mazuļiem – lācenīte Ilzīte viņai ir kā pašas bērns, audzināts un lolots kopš dzimšanas, bet Ilzītei viņa vienkārši ir mamma – milzīgs lācis nāk pie cilvēka mīļoties un dot bučas. Viņa tāda Eiropā esot vienīgā.

Bet ne viss ir kā pasakā. Tas ir neiedomājami smags darbs, kad tu visu savu laiku velti kādai dzīvībiņai, pieķeries, un tad notiek kāds negadījums, un zvēriņa vairs nav. Pārdzīvojumi ir briesmīgi un es apbrīnoju viņas stipro raksturu gan attiecībā uz dzīvniekiem, gan darbā (jo vadība bieži pieņem pilnīgi nedraudzīgus lēmumus) un privātajā dzīvē, kas arī nav bijusi viegla.

Godīgi sakot, man pilnīgi vienalga, cik vienkāršā stāstījumā grāmata sarakstīta, es tai vienkārši aizrautīgi plūdu cauri. Smējos un raudāju, goda vārds, un man tā nekad nav. Kaut ko lasot, citreiz pasmaidu, bet kāda vēl raudāšana, tas ir absurds. Bet te nu es esmu – vakar 2.30 pa nakti sēžu un lasu ar miglainām acīm. Grāmata mani saraudināja 3x un šī ir vienīgā, kurai tas izdevies. Dikti emocionāla un mīļa grāmata, iesaku visiem dzīvnieku draugiem. Noteikti patiks arī tiem, kas lasīja Ingmāra Līdakas “Zoodārzs manā pagalmā”. No piecām zvaigznēm dodu astoņas. Esmu izsmelta un gribu uz Līgatni.

Biedējošais birojs – Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās (Vigants Lesausks, Inese Mūrniece)

97899341903772016. gads, 251. lpp., izdevējs SIA Homo Optimus

Jums kādreiz ir bijis jāzvana un kādam kaut kas jāpārdod vai jālūdz? Kādreiz arī noteikti ir zvanījis kāds no LMT vai Bites un centies pārvilināt pie sevis, bet tas droši vien neizdevās. Un kāpēc? Šī grāmata paskaidros kāpēc, un stāsta veidā palīdzēs saprast, kā pareizi cilvēkiem jāpārdod idejas un produkti.

Sāksim ar to, ka vāciņš un nosaukums liek domāt par klasisko “padomu grāmatu”, kādu ir ne mazums, un kas sola pasauli nolikt pie kājām; tāpēc biju patīkami pārsteigta, ka šeit ir gan galvenā varone, gan sižets. Magdalēna pieņemta darbā kādā igauņu uzņēmumā, kas veido un pārdod programmatūru uzņēmumiem. Meitene ātri vien saprot, ka, vienkārši zvanot un piedāvājot, viņu ātri vien atlaidīs. Klausule sāk likties biedējoša un zaļā zvana ikoniņa liek sirdij pukstēt straujāk. Es viņu ļoti labi saprotu, jo man ne reizi vien bijušas šādas pašas izjūtas, un tas ir diezgan smieklīgi. Bet patiesi! Magdalēnai ir paveicies ar lieliskiem kolēģiem un priekšnieku, kas iemāca viņai pārdošanas mākslu un labu biroja etiķeti.

Šī nav daiļliteratūra un šis nav arī norādījumu un piemēru krājums, tāpēc, es teiktu, ka panākts zelta vidusceļš, kā cilvēkam interesanti iemācīties ko jaunu un attīstīt savas prasmes līdz ar Magdalēnu, kas sāk no nulles. Šis pilnīgi noteikti ir must-read visiem, kas nodarbojas ar jebkāda veida pārdošanu, kam ir savs produkts vai piedāvājums. Soli pa solim ejam cauri pārdošanas taktikai, sākot ar to, kā pareizi uzrunāt sekretāres, kurām nekad neko nevajag, kā uzvesties tikšanās reizēs ar super-aizņemtiem biznesmeņiem un prezentēt produktu, līdz pat labai klienta apakalpošanai projekta izpildē. Un nebūt nav garlaicīgi, izlasīju divās dienās, kas man bija tiešām sen neredzēts temps. Tā vien gribas grāmatu kādam nodot tālāk, iesaku!

 

Latvijas drūmā puse – Norakstītie (Ilga Raščevska)

300x0_norakstitie_978-9934-0-5811-0415 lpp., Zvaigzne ABC, 2016

Es reti kad pērku tikko iznākušas grāmatas, jo parasti nav īpaša iemesla steigties un varu arī pagaidīt līdz atlaidēm. Šoreiz ieraudzīju, ka iznāks šāda grāmata, izlasīju pāris teikumu aprakstu, no kura tāpat neko daudz nevar saprast, un izdomāju, ka ļoti vajag. Nākamajā reizē, kad biju grāmatnīcā, ieraudzīju un nopirku, pēc dažām minūtēm pieturā jau sāku lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Latvijas lauku iedzīvotāji – jaunāki/vecāki, gudrāki/dumjāki, ar ambīcijām/bez jebkāda dzīves mērķa. Stāsts iesākas ar kādas dzērajas nāvi kārtējā dzerstiņā un lasītājs sāk iepazīt vietējos iedzīvotājus. Es pa lielam visus iedalīju trīs grupās: apzīnīgie pieaugušie, nelabvēlīgie pieaugušie un tam visam pa vidu viņu bērni un jaunieši. Lai arī tēlu ir diezgan daudz, iepazīstam katra iekšējo pasauli, lai cik tā būtu neglīta, klusa vai vēl naiva.

Galvenajās lomās ir pusaudži, un rakstniece labi parāda, cik viņi ir viegli ietekmējami un kā vide, no kuras viņi nāk, iespaido viņu nākotni un izvēles. Cik ļoti var noiet no ceļa, ja tev vienkārši nav ko darīt un nav arī labas rīcības piemēra. Un lai arī šis ir romāns, mēs taču labi zinam, ka tā ir realitāte, tāpēc arī blogā šo grāmatu lieku zem kategorijas “Patiesie stāsti”. Visi saka, “tik briesmīga grāmata, šausmas”, bet es nevairos ieskatīties patiesībai acīs, man šis liekas tikpat interesanti, kā latviešu veiksmes stāsti. Kā jau grāmatas atklāšanā tika minēts – šis stāsts nācis novēlots par 20 gadiem, jo bērnu namos dzīvojot jau bāreņu otrā paaudze. Lai arī grāmatai jāiet cauri kā tumšam tuneli, galā tomēr parādās gaisma. Ļoti gaidu autores nākamo grāmatu.

Starp citu, man šķiet šī bija jaukākā un omulīgākā autore, kādu esmu redzējusi, jo viņa vienkārši nav rakstniece un tas visu padara vēl labāku. :)

Šausmu Kinga klasika – Zvēru kapiņi

300x0_coverZvaigzne ABC, 2003. gads, 310 lpp

5 minūtes sēžu un domāju, ko es varu pateikt un vai vispār vajag (jo kurš gan nav lasījis un nezin, par ko tur ir), bet laikam jau sava artava jāieliek kaut vai pašas un bloga pēc. Pēc pusgada klusuma būtu tā kā pelnījis.

Kad ilgi nav lasīts, jāsāk ar grāmatu vai autoru, kas garantēs prieku, tātad Kingu. Zvēru kapiņi jau labu laiku stāvēja plauktā un ļoti vēlējās, lai uzzinu stāstu par jauko ģimeni un viņu likstām ar mirušo pasauli. Laimīga laulība, divi bērni, kaķis. Jauna māja un darbs, feini kaimiņi. Un no pagalma ved taciņa uz indiāņu seno apbedīšanas vietu, kas spēj apkaimes mirušos mājdzīvniekus atgriezt pie saviem saimniekiem sveikus un veselus. Cilvēka dabā, protams, ir visu testēt līdz pēdējam, kas šajā stāstā noved pie kaut kā ļoti neomulīga.

Blakus jaukajiem grāmatas ģimenes un kaimiņu tēliem ir arī nāve, kura ieņem svarīgāko pozīciju – nepatīkama, gaidīta, atvieglojoša un graujoša, tā izmaina varoņu dzīves, liek tiem pieņemt nepareizus lēmumus par spīti visiem brīdinājumiem (gan saprātīgiem, gan paranormāliem), un parāda, uz ko cilvēks ir spējīgs ģimenes dēļ. Man ļoti patika kā Kings sižeta gaitā izmainīja savus tēlus no patīkamiem līdz vājprātīgiem un pat nedabiskiem. Rakstīšanas stils tēlus padara dzīvīgus un reālistiskus, sižets virzās diezgan ātri. Tā kā man arī nav nekas pret grāmatām ar nelāgu nobeigumu, šis bija tieši kas vajadzīgs. Pēc šī darba ir ienākusi prātā tā muļķīgā ideja izlasīt visu, ko Kings sarakstījis.

Venēcijas mīla (Džordžeta Heiere)

venecijas-milaKontinents, 2016, 429 lpp.

Man līdz šim bija šādi tādi aizpsriedumi par romantisko literatūru, jo grāmatās cenšos meklēt tādas situācijas un lietas, kuru pašai nav, vai nekad nepiedzīvošu, vai tieši otrādi – kas ļoti labi atbilst kam tādam, kam esmu gājusi cauri. Šajā ziņā ar romantika iekrīt tādā maģiskā vidus spraugā, jo ne man viņa daudz bijusi, un ne man viņu gribas. Brīžam romantiskie stāsti pāriet salkanos un nākas acis griezt otrādi. Bet šis nav tas gadījums.

Darbība risinās laikā un telpā, ar ko man asociējas augstdzimušu un pieklājīgu tēlu mīlasstāsti – 19. gadsimta Anglijā. Venēcija ar savu jaunāko brāli Obriju divatā dzīvo savā ģimenes mājā (+ kalpotāji, protams). Viņu vecākais brālisir karā, mamma nomira, kad Venēcija bija maza, arī tēvs jau ir aizsaulē. Abi ir samērā nošķirti no pasaules un cenšas to iepazīt caur grāmatām. Venēcijai ir jau 25 gadi, kas tajos laikos jau ir vecmeitu robeža, tāpēc jūtams spiediens no abiem viņas pielūdzējiem. Tomēr Venēcija nevēlas precēties ķeksīša pēc un labprātāk turpinātu dzīvot divatā ar mazo brāli, kuram ir veselības problēmas. Līdz tukšajā kaimiņu mājā atgriežas lords Deimrels – vietējais traku ballīšu rīkotājs un pēc nostāstiem visai vulgārs vīrietis. Kā gadās kā ne, Obrijs nokrīt no zirga un Deimrels viņu uzņem pie sevis mājās izveseļoties. Abi sadraudzējas un arī Venēcija daudz laika pavada ciemos. Tālāk ir sižeta kāpinājumi.

No visiem grāmatas tēliem lielākā daļa bija tādi, kādus tos gaidīju – aizspriedumaini, ļoti pieklājīgi, tādi, kas dara lietas kā tas viņiem paredzēts. Uz viņu fona Venēcija ir meitene, kurai nospļauties par laulību plāniem, vecmeitas statusu, un to, ko par viņu padomās, ja viņa (ak, nē) dosies pastaigā vienatnē. Viņa kaļ savus dzīves plānus neatkarīgi un nebaidās tāda būt. Viņas brālis Obrijs necieš liekulību un saka to, kas uz mēles, divreiz nedomājot. Viņš man liekas tāds mazs lecīgs gailēns, tai pašā laikā inteliģents. Savus fiziskos trūkumus viņš atsver ar prātu, kas trenēts ģimenes bibliotekā. Deimrels, man šķiet, vienkārši grib labi pavadīt laiku. Arī viņu neuztrauc ciema tenkotāji, jo izklaides un ceļošana ir tā vērti.

Būtībā no grāmatas nevajag gaidīt ko vairāk, kā tā var sniegt. Es negaidīju stāstu, kas mani traki aizkustinās, bet tādu, kas dos nelielu izklaidi ar vēsturisku piegaršu, un to arī dabūju.

Grāmatas eksemplārs apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Klikšķiniet uz attēla, lai apskatītu izdevēja aprakstu.

 

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Izstāde!

Pēdējo reizi, kad biju grāmatu izstādē, bija tāda kā caur-skriešana, un nebija atlikta nauda, tāpēc šogad, kad braucu viena pati un biju atļāvusi sev tērēt 55 EUR, biju dikti laimīga. No sākuma likās, ka nekas daudz drošvien nesanāks, bet tā kā bija pāris labas akcijas + maiņas punkts, atpakaļ atbraucu ar 14 grāmatām un vēl dešāku atlikumā. Ja būtu bijis līdzi kāds, kas stibītu maisiņus, gan jau iztērētu visu.

Pirmkārt, par maiņas punku. Es gaidīju ko labāku. Aizvedu savas piecas grāmatiņas, nokurām divas vēl varēja izstādē pie izdevējiem nopirkt. Manējās tika vai nu noliktas malā vai uzreiz paķertas, jo pēc minūtes jau vairs nekur neredzēju. Tikai Dostojevksis, kas bija vecāks, bija vēlāk manāms. Piedāvājums izskatījās tāds padrūms, 95% vecas grāmatas, labākajā gaījumā kādu klasiku varēja atrast. Angļu grāmatas – (cik sapratu, sestdien Robert’s books bija kaut ko atvedis) pārsvarā trilleri un romantika. Šo to atradu, bet tiešām gaidīju ko labāku.

Otrkārt, par pasākumiem. Nebiju nevienā. Gribējās paskatīties piektdien romantiskās literatūras nozīmi un sestdien Miglas un Rūmnieka jaunās grāmatas prezentāciju, un protams arī tulkotāju diskusiju ar Bereli un Meieri, bet pēc pirmajām divām stundām biju jau nokrāvusies, un tā kā nebraucu ar mašīnu, tad gribēju ātrāk mājās atpūtināt rokas.

Treškārt, no blogeriem redzēju Spīganu (pēc izskata tāpat zinu labi, ja piecus blogerus), bet tā kā esmu bailīgs intraverts kadrs, nepiegāju papļāpāt. Vispār cilvēku bija daudz, un braukt no rīta tiešām ir labākais variants. Es ticu, ka tas man ļāva izdevīgi dabūt Rīga-Pekina vienīgo eksemplāru uz svara.

Tad visbeidzot par to, ko es dabūju –

1)maiņas punktā – Remarka “Laiks dzīvot un laiks mirt” (blakus tante teica, ka esot baigi labs, lai ņemu), “Stikla pērlīšu spēle”, Annas Raisas “Merrick” (viena no viņas daudzajām vampīru un raganu grāmatām), “Kā rīkojās SS” (manās II p.k. interesēs), Zolā “Lurda” (Parīze man ir, tagad tūkst vēl Roma) un kaut kādu mazu franču grāmatiņu par briesmoni no atkritumu šahtas (ja kādreiz normāli pieķeršos tai franču valodai, būs kur patrenēties).

2) Zvaigznes 3 EUR/kg akcijā paņēmu “Rīga-Pekina”, “Nameja gredzens”, Grišama “Brokeri” un “Šantāžu” (man jau ir 7 nelasītas Grišama grāmatas paluktā, so help me lord), Bredberija “Marsiešu hronikas”, un Kinga “Strēlnieku”.

3) Jāņa Rozes 1-2-3 EUR kastēs atradu “Trainspotting” un “Requiem for a dream”, par kurām ļoti priecājos, uz dullo izvēlējos spokainos “Ghost Hunters” un “Dark Entries”, kā arī draugam nopirku Deadpool komiksu.

4) Pa vienai grāmatai nopirku: no Kontinenta – ieteica izlasīt “Sanctus”, no Madris – “Nenoslēgtais loks” (vēl II p.k.) un no Prometeja (kur man gribējās visu to galdu) – “Leksikons”.

Katrā ziņā izbaudīju šo pasākumu pēc diezgan ilga klusuma grāmatu pirkšanas ziņā. Šoreiz vairāk spiedu uz akcijām un ko tādu, ko tiešām gribējās, bet būtu lietderīgi nākamreiz arī pievērsties vārdnīcām un latviešu valodas stendam, uz ko metu acis, bet tā arī pagāju garām.

Ebreja atmiņas – Debesis tik tumšas (Sidnijs Aivenss)

103071_92b3da0248Vesta LK, 2014, 333 lpp.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par otro pasaules karu, bet šī ir manuprāt spilgtākā no visām.

Karam sākoties, Sidnijam ir 17 gadu un viņš ar ģimeni dzīvo Lietuvā. Vāciešiem 1941. gadā ienākot Lietuvā, gan viņa ģimene, gan draugi dodas uz Daugavpili. Briesmas sākas jau pašā ceļā – pikējošas limašīnas šauj uz gājējiem, kas cenšas no tām paglābties ceļmalās. Pa ceļam Sidnijs ar savu brāli pašķiras no pārējās ģimenes un Daugavpilī pēc vairāku dienu gājiena viņi nonāk divatā. Tālākais jau ir holokausts.

Sidnija pieredze kara laikā manuprāt ir pilnīgi apbrīnojama, viņš ir izgājis cauri visdažādākajiem posmiem –  dzīve cietumā, kurā ik pa laikam notiek “akcijas” (masveida nošaušana), samērā labs darbs cietoksnī, bēgšana pie partizāniem mežā un arī koncentrācijas nometne. Par spīti grūtajiem apstākļiem un nemitīgam stresam, var droši teikt, ka visos šajos posmos veiksme ir bijusi viņam blakus. Bieži vien liktenīgu nejaušību dēļ viņš par mata tiesu izglābies no nāves. Viens peimērs – Daugavpils cietumā visi stāv milzīgā rindā pie vārtiem – notiek akcija. Cilvēki klusē un padevīgi gaida savu likteni, arī Sidnijs ar draugiem. Vņi ir nākamā grupiņa, kuriem jāiet iekšā. Bet ir ilgāka pauze un visbeidzot visus nosūta atpakaļ – bedre bija jau pilna…

Stāsts intensīvi sākas jau pirmajā lappusē un dienā, un kopā viņš piedzīvoja 1409 kara jeb izdzīvošanas dienas. Notikumi spraigi risinās viens pēc otra, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Bija divas lietas, kas man bija interesantas – pirmkārt, Daugavpils cietums, ko esmu redzējusi un pat ar telefonu toreiz nofotografēju (Baltais gulbis?). Tā kā staigājām pa to rajonu, tad pat aptuveni zinu kā izskatās darbības vieta, vismaz tās izvietojums. Un otrkārt – tā kā viņš pats bija lietuvietis, bija jocīgi lasīt sliktus vārdus par latviešiem, kas strādāja cietumā un bija tikpat nežēlīgi kā vācieši. Tāds kā skats no malas uz mums pašiem.

Pierādījums cilvēka izturībai un mīlestības spēkam uzplaukt jebkādos apstākļos. 5/5

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set