Viljams Brūss Kamerons – Suņa dzīves jēga

303 lpp.

Zvaigzne ABC, 2012. gads.

Lasīju divas dienas.

Es, kā jau dzīvniekmīle, ilgi nedomāju izvēloties šo grāmatu, un vilties arī nenācās. Ja gribas vēl ko līdzīgu, var pameklēt grāmatu par bibliotēkas kaķi Djū, to stāstiņu arī diezgan ātri apriju.

Pēc autora idejas (acīmredzot) suņi reinkarnējas, tāpēc šajā grāmatā dzīvnieka dvēselīte mitusi četros dažādos suņu ķermeņos. Varbūt izklausās kaut kā ne tā un gribas nobolīt acis uz sāniem, bet lasot tas šķiet okei. Ar katru nākamo atdzimšanas reizi suņuks atceras visu notikušo, meklē kaut kādu jēgu savai eksistencei, iepazīst cilvēkus un iemācās arvien jaunas lietas. Grāmata stāstīta pirmajā personā – no suņa perspektīvas. :)

Domāju, šis triks ar reinkarnēšanos vienkārši bija paņēmiens kā dažādot grāmatu, un tai pašā laikā turēt stāstu vienotu. Jo suņu dzīves var būt tikpat raibi atšķirīgas kā cilvēkiem, un ”izdzīvojot” šos četrus suņus to arī saprotam. Lasot uznāk dusmas, parādās prieks, skumjas, emociju buķete sanāks tāda krāsaina. Labi, asaras es nebirdināju un smaids līdz ausīm man nebija, es tā nemēdzu darīt. Bet, ja Jums mājās ir suns, es neticēšu, ka pēc grāmatas izlasīšanas jūs nepasmaidīsiet nākamreiz kad viņu ieraudzīsiet un nesamīļosiet, jo lasot pilnīgi noteikti varēsiet vilkt paralēles ar savu mīluli. Varbūt pat grāmata palīdzēs izprast kāpēc tad suns ir cilvēka labākais draugs. Jāatceras protams, ka tas ir tikai autora izdomājums, bet izlasot tomēr šķiet – kāpēc gan tā nevarētu būt? Man iespējams vēl pietrūka piektais, kurš būtu piemēram cīņu suns vai kas līdzīgs, ko cilvēki sabojājuši, bet tas drošvien būtu nepatīkams realitātes sitiens pa pieri un neiederētos, jo līdz šim grāmata ir ieturēta puslīdz pozitīvā gaismā un beidzas uz ļoooti pozitīvas nots. Kaut arī esmu ”kaķu cilvēks”, man ļoti patika, un katram, kam mājās ir suņuks, šī grāmata ir diezgan obligāta literatūra.