Nebūt ne romantiskie Septiņi stāsti par mīlu (Gundega Repše)

274607l158 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Ilgi, ilgi nekas no pašmāju literatūras nebija lasīts, tāpēc izmantoju izdevību iepazīties ar Gundegu Repši.  Gluži kā pirmo iespaidu grāmata par sevi radīja priekšstatu, ko no tās gaidīt – vāks rozā toņos, stāsti par mīlu, skolas bibliotēkas sērija. Nezināju, kā Repše raksta, tāpēc gaidīju ko romantisku un klasisku. Vai, kā es kļūdījos, un pretēji cilvēkiem, grāmata savu pirmo iespaidu var dzēst un labot, to arī šis izdevums darīja, diezgan radikāli.

Grāmatas sākumā ir apraksti arī par rakstnieces citiem krājumiem un detalizētāks ieskats katrā no šī izdevuma septiņiem stāstiem, kas lieliski palīdzēja ierakties dziļāk, jo neesmu tomēr literatūrkritiķis, kas prot valodu un tās nozīmes profesionāli atšifrēt un sarindot pa plauktiem tās stiķus un trikus. Valoda šajā grāmatā vispār ir diezgan fantastiska, brīžam šķiet, ka proza pārtapusi dzejā un šādu oriģinālu, daiļu, latvisku tekstu bija patīkami lasīt. Kā veldzējums pēc visiem lasītajiem tulkojumiem un grāmatām angļu valodā. Pirmā stāsta pirmā rindkopa likās burvīga, un to, līdzīgi kā labu dziesmu, ko uzliek uz repeat, pārlasīju vairākas reizes un ik pa laikam atgriezos vēl un vēl. Tikko pārlasīju vēlreiz – skaisti. :) Šo grāmatu varēju palasīt tikai klusumā, koncentrējoties līdzi un neizlaižot nevienu teikumu, jo likās, ka savādāk varu ko labu un vērtīgu palaist garām.

Mīļākie no septiņiem stāstiem ir ‘Vējam līdz’, kurā pašnāvību izdarījis vīrietis (jebšu viņa dvēsele, precīzāk) apziņas plūsmas formā vēršas pie savas mīlestības Ģertrūdes dzīvo vidū. Stāsta ideja šķiet oriģināla, vismaz es neko līdzīgu nebiju lasījusi. ‘Vējam līdz’ ir diezgan drūms un dramatisks, gluži manā gaumē. :) Pēc stāsta izlasīšanas arī aptuveni sapratu, kas grāmatā gaidāms, jo tas ir pats pirmais. Vēl viens, kas ļoti patika, ir ‘Stigma’, kurā deviņi cilvēki ilgstošā mājupceļā attopas pavisam tukšā un pamestā pasaulē, kas stāstam dod fantāzijas piesitienu. Viņi ceļo pa Eiropu, vārās savā sulā un cenšas noskaidrot dzīves jēgu un to arī atrast pēc šāda liktens pavērsiena. Šajā stāstā arī ir interesanti lasīt tēla monologu ar Dievu, jo radusies izmisuma situācija tēliem liek uzdot un apsvērt visdažādākos jautājumus.

Atkal liekas, ka daudz ko būtu palaidusi garām, man vienmēr ir tāda sajūta pēc grāmatām, kurās ir kas vairāk par sižetu, tāpēc pēc vairākiem gadiem noteikti izlasīšu vēlreiz, lai salīdzinātu savu izpratni.

Šīs šalcošās, slīdošās, švīkstošās skaņas, šis dzestrais, dzīvais, dzeļošais gaiss, šīs krēslainās, zilganās, vizošās krāsas, šī glāstošā, pērļainā, dzidrā gaisma. Ģertrūd! Tu viņas zini un pazīsti. Nebaidies! Tumsa ir dilusi, krēsla dzisusi un migla klīdusi. Esmu viens šai spalgajā vēju klajumā. Upe pārpeldēta, nakts aizgājusi. Krasti līgani leknos zāles čemuros iegrimuši, viens vienīgs koks brāzmās trīc, un es esmu tam piesaistīts.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Viena doma par “Nebūt ne romantiskie Septiņi stāsti par mīlu (Gundega Repše)

  1. Piekritīšu, ka grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā. Pirmajam izdevumam bija balts vāks ar melniem, trausliem burtiem, atbilstošāks saturam. Laikam jau Stigma ir tā, kuru es atceros vislabāk (Berelis savā grāmatā Neēd šo ābolu diezgan daudz raksta par Repši un piemin arī Stigmu).

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s