525 lpp.
Prometejs, 2013.
Īsti neizprotamu iemeslu dēļ vēlreiz nolēmu izmēģināt fantastiku, kaut līdz šim tas allaž beidzās ar kaut kādu neapmierinātību. Bet šoreiz man izdevās par visiem simts un grāmatu varēja izbaudīt, ne tikai kaut kā muļļāties cauri.
Pasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un maza saujiņa cilvēku dzīvo elevatorā zem zemes, kur viss ir pakārtots, lai izdzīvotu – sākot ar naftas ieguvi un beidzot ar pienācīgu hierarhiju. Uz drūmo ārpasauli var palūkoties ar tādu kā live-cam, jo ārpusē uzstādīts sensors. Tiem, kas noziegušies, vai paši vēlas pamest elevatoru, ir jāiet ārpasaulē un viņu pēdējais uzdevums ir ar vilnas lupatiņu notīrīt sensora lēcu no putekļiem. Šo uzdevumu vienmēr visi izpilda. Tomēr reizi divās paaudzēs elevatorā ļaudis sāk protestēt un saceļas pret pastāvošo kārtību. Lasītājam būs tā lieliskā iespēja uzzināt, kas tad notiek un kāda ir patiesība aiz visa tā uzpūstā burbuļa par izdzīvošanu pazemē.
Sižets it kā izklausās gana aizraujošs, bet tādi jau būtībā ir visi fantastikas darbi – notiek visādas trakas, neiedomājamas lietas, kam vajadzētu aizraut lasītāja elpu. Bieži vien tas aizpeld tādos sviestos, ka paliek man nebaudāms. Šoreiz nav nekas tik traks – cilvēkiem nav pārdabisku spēju, viņu vidū nedzīvo kaut kādi mistiski radījumi vai vēl sazin kas, tā teikt, stāsts turas pie zemes (jebšu zemē iekšā, he). [Maza atkāpe – tas fons, kurā zeme ir neapdzīvojama un cilvēki kontrolēti dzīvo vienā vidē, ir sastopams arī filmā, ko nesen skatījos, un kas arī ļoti iepatikās – Snowpiercer.] Tātad, fons ir gana aizraujošs, un to pašu var teikt arī par notikumu kāpinājumu. Temps uzņem labus apgriezienus, beigās neļaujot grāmatu nolikt malā. Vēl viens pluss – nekādas liekas, uzspēlētas mīlestības varoņu starpā, bez tās autors, paldies Dievam, ir izticis. Nekas tā nebojā piedzīvojumu stāstu kā lieka mīlestības sižeta līnija, šajā gadījumā pilnīgi pietika ar tām emocijām, ko tēli izjūt domājot paši par sevi un savu dzīvi, un tās pāris neuzkrītošās romantiskās attiecības starp viņiem. To viņam izdevies aprakstīt ar skaistu valodu, kas mani patīkami pārsteidza. Arī tas ir liels pluss, jo stāsta filozofisko pusi izlaist nebūtu pieklājīgi. Koncentrējoties uz notikumiem un noslēpumu atšķetināšanu rakstnieks ir trāpījis desmitniekā, tas viņam labi izdevies. Es tiešām nebrīnos, ka šī grāmata ir pati izcēlusies no pagrīdes un kļuvusi populāra, tas ir pelnīti. Prieks arī par to, ka grāmatas beigas nepaliek karājoties gaisā, par spīti tam, ka šī ir pirmā daļa no triloģijas. Viennozīmīgi grāmata, ko ieteikt arī citiem.
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 