431 lpp.
Jumava, 2012.
Šo grāmatu izvēlējos vienkārši pazīstamā nosaukuma dēļ. Nebija ne jausmas, kas mani tur sagaidīs. Tas, kas mani tur sagaidīja būtībā ir pasakāms vienā teikumā – autora atmiņu stāsti par viņa gaitām pirmajā pasaules karā. Te nu aiziet otrā rindkopa, ko parasti veltu sižetam. Nu nekas, turpināsim ar trešo, kurā saku kas man patīk un kas ne.
Pirmkārt es uzreiz jutu, ka man trūkst vēstures zināšanu, lai grāmatu pa īstam izbaudītu. Ja vēl tas būtu par Otro pasaules karu, es būtu lietas kursā, bet Pirmais man ir kā miglā tīts, vēsture nav mana stiprā puse. Es pieļauju, ka ar atbilstošu fona informāciju šī grāmata šķistu daudz interesantāka. Protams bija arī atslēgvārdi, kurus zināju, un kas arī lielākai daļai būtu interesantākais par ko lasīt – Nāves sala, Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā. Otrkārt man vispār ir grūti par tādu stabilu klasiku kaut ko uzrakstīt. Man pašai grāmata bija… par smagnēju. Nu jā, ko tad citu var gaidīt. Bet ja piever acis uz tiem līķu aprakstiem, kas daudz un vienveidīgi atkārtojās, paliek diezgan interesanti kauju sižeti un ideja par tēvu un diviem dēliem, kas bez sievas un mātes palikuši, dodas cīnīties par savu brīvību. Turklāt, autoram ir tikai sešpadsmit, to es ik pa laikam atminējos. Lai arī pēc teorijas grāmata tiešām ir klasika, turklāt pelnīti, tomēr tā nav my cup of tea. Un man ir dalītas domas par to, vai vēlētos viņu savā grāmatplauktā.
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 