Apmulsums un daudz jautājumu – Nāve stiprāka par mīlu (Ilga Liepiņa)

9789934043253192 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Grāmatā stāstīts par Selēni. Lasītājs viņu iepazīst kā pusmūža sievieti, kas krīzes dēļ tikko saskārusies ar dzīves pārbaudījumu – palikusi bez darba. Viņas privātpraksei vairs nav tik daudz klientu un nākas to slēgt. Bet, kā jau autore min uz aizmugurējā vāciņa – Selēne ir ‘cīnītāja’, tāpēc nepadodas un atrod darbu sociālās aprūpes namā. Tālāk grāmatā var lasīt par to, kā viņai klājas jaunajā darba vietā un arī privātajā dzīvē.

Vispār man ļoti patīk vāciņš, tāds vienkāršs, bet elegants. Bet to, kas iekšā, es joprojām nevaru saprast,  un lasot man radās jautājumi viens pēc otra. Es saprotu, ka autore ir vēlējusies radīt spēcīgu tēlu, visuvarošu sievieti, kas prot par sevi pastāvēt un būtu iedvesmojoša lasītājām, kas ir līdzīgā situācijā. Un to drošvien var spilgtāk parādīt, ja blakus nav vīrieša – tātad viņa ir šķīrusies, laulībā dzimušais dēls nu jau pieaudzis un prom. Vispār, cik piefiksēju, Selēnes vīrieši šai grāmatā izmantojami tikai seksam, turklāt tādam bezpersoniskam. Varbūt tas piederas mūsdienu mērauklai un Selēne tādējādi iet līdzi laikam. Pēc rakstura man viņa šķiet ciniska, parupja un diezgan pesimistiska. Pat man – reālistei – lasot šo grāmatu, tēls likās drūms. Kādu iedvesmu no viņas varētu smelties, tā arī nesapratu. Bet lielu daļu grāmatas īstenībā aizņēma tā sociāla nama iedzīvotāji. Dīvaini ļaudis, katram savi niķi, kas arī to grāmatas noskaņu nevērš diezko gaišāku, bet viennozīmīgi interesantāku, un brīžam aizēnoja galvenā tēla dzīvi. Pienāk tomēr brīdis, kad Selēne izmainās un cenšas ieviest pāris iemītniekos cerību uz ko jaukāku, kaut arī tas ir pret vadības nostāju. Tā viņa cenšas apgāzt nosaukumā minēto frāzi un man šķiet, tas ir vienīgais pozitīvais moments, kam pievērsta uzmanība. Grāmatā ir arī mazais, neredzamais noslēpuma pavedieniņš, kas beigas noslēdz uz diezgan interesantas nots. Un tomēr es nesaprotu, ko no šīs grāmatas mācīties un ko autore gribējusi pateikt. Es labprāt padiskutētu ar vēl kādu, kas šo darbu izlasījis, lai ieviestu skaidrību. :D Bet varbūt tā nemaz nav jāievieš, kā ir, tā ir. Un tas jau izklausās pēc Selēnes, ha.

Advertisements

Lasīšanas maratons cauri

No 11. līdz 17. augustam cītīgi lasīju to grāmatu čupiņu, kuru sakrāmēju jau kādu laiku iepriekš. Punkti, kas jāizpilda, ir:

* grāmata, kurai ir kaut kas sarkans uz vāka

* grāmata ar ekranizāciju

* grāmata, ko tev izvēlējies kāds cits

* iesākt un pabeigt grāmatu sēriju

* grāmata ar attēliem

* grāmata no žanra, kurš šogad lasīts vismazāk.

WP_20140723_002

Lai arī tas nav nekas traki dižs, tomēr izlasīju 822 lappuses. Tas iekļauj trīs veselas grāmatas, divas iesāktas. Divām diemžēl nesanāca pieskarties. Ja pieskaita vēl divas (vienu iesāktu, vienu pabeigtu), kas nebija listē, bet kuras lasīju tās nedēļas laikā, sanāk 919 lappuses. Manam pēdējā laika tempam diezgan zolīdi. Un tā – izlasīju BMW grāmatu, tātad izpildīju punktu par grāmatu ar bildēm (tagad tikai nepadomājiet ko nelāgu par mani). Izlasīju ‘Lielisko Getsbiju’ un noskatījos ekranizāciju, tātad vēl viens punkts. Ar Billi iesāku trešo punktu, bet trīs grāmatu sērijā tiku tikai līdz otrās grāmatas sākumam. Iesāku arī humora grāmatu ar sarkanumu uz vāciņa. Tātad, pilnīgi nelasītas palika tikai Billes trešā daļa un Dikensa spoku stāsti. Tās grāmatas, kas iespraucās bonusā, bija komikss ‘Lāčplēša hronikas’ un Nārnijas hroniku pirmā grāmatiņa. Nu lūk tā. Man interesantākā daļa, godīgi sakot, bija plānošana un sarakstu veidošana. :D Pēc kāda laika noteikti taisīšu vēl kādu maratonu, jo pateicoties šim esmu drusku pakārpījusies augstāk iekavēto lasījumu purvā.

 

Vēsturiski piedzīvojumi jauniešiem – Vētras nesēji (Filipa Gregorija)

index

285 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Gregorija raksta vēsturisko romānu sēriju tieši jauniešiem, kur vairāk spiests uz piedzīvojumiem. Šī ir sērijas otrā grāmata. Manas domas par pirmo grāmatiņu var lasīt šeit.

Turpinājumā no pirmās grāmatas darbojas tie paši tēli – Luka, Freize, Pēteris, Izolde un Išraka. Šoreiz viņi nonāk kādā zvejnieku ciematiņā, kur drīz pēc viņu ierašanās parādās arī bērni, kas devušies krusta karā/svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņu vadītājs ir redzējis zīmes par pasaules galu (kuru atrašana ir Lukas galvenais uzdevums) un tic, ka pat jūras ūdens pašķirsies un dos bērniem ceļu. Tālāk grāmatā var lasīt par to, kā jaunieši izmeklē lietu, saskaras ar dabas untumiem un ciema māņticīgajiem iedzīvotājiem. Darbība joprojām risinās 1453. gadā.

Īstenībā šī grāmata man patika labāk nekā pirmā. Iespējams, tas tāpēc, ka šoreiz skaidri zināju, ko sagaidīt. Iepriekšējo reizi gaidīju ko vairāk autores lielā vārda dēļ, bet nepaturēju prātā, ka sērija ir jauniešiem, līdz ar to daudz vieglāka. Tāpēc šoreiz izpalika jebkāda vilšanās – dabūju to, ko gaidīju, kas ir diezgan pozitīvi. Tas, ko es gaidīju ir vieglā valodā teikts stāsts, kas balstīts uz piedzīvojumiem un nemitīgu notikumu plūsmu. Līdzīgi kā detektīviem, var padomāt par tā sauktajām ‘mistērijām’ un to risinājumu. Papildus tam nāk (neatceros, vai 1. daļā arī tā bija) tēlu dažādība un attīstība, kam šoreiz arī pievērsu uzmanību – visvisādu emociju un jūtu pārņemtais Luka, samīlējusies Izolde, atjautīgā Išraka un asprātīgais, vienkāršais Freize, kas kopā veido interesantu tēlu buķeti. Pirmo reizi parādās arī Lukas ‘šefs’, kurš ir visnotaļ aizdomīgs tips, un kā Gregorija sola, turpmāk sērijā parādīsies arvien vairāk. Viņš dod Lukam jaunu uzdevumu, tāpēc lasītājs jau laicīgi var uzzināt, ko gaidīt nākamajā daļā. Tādējādi grāmatas beigas nepaliek karājoties gaisā, bet gan atstāj lasītāju ar ziņkāri par to, kas notiks tālāk. Šoreiz gan stāstā nav tik daudz iepītas mistērijas, kā pirmajā, bet neredzu to kā negatīvu īpašību. Ja pēc pirmās daļas nebiju droša vai turpināšu lasīt sēriju, tad tagad zinu, ka gaidu trešo grāmatu.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Vēl viena mīļākā grāmata – Jelgava 94 (Jānis Joņevs)

IMG_5603312 lpp.

Mansards, 2013. gads

 

Kad lasītāju aprindās parādās kārtējā populārā grāmata, mans dabsikais instinkts ir kādu laiku nelikties par to ne zinis. Un tad pēc pāris mēnešiem vai gadiem es arī izdomāju to izlasīt, un var gadīties, ka esmu tādā pašā sajūsmā kā pārējie, kad darbs tikko iznāca. ‘Jelgava 94’ ir tieši tāds gadījums – visi jau sen izlasījuši, bet mana sajūsma sākas tikai tagad. Kuru katru brīdi es varētu izlasīt ‘Mūsu zvaigžņu vainu’. Anyway.

‘Jelgava 94’ ir savdabīgs memuārs no kāda jelgavnieka, kurš vēlas dalīties savos pusaudža – metālista piedzīvojumos un savas esamības meklējumos. Kā jau rāda nosaukums, viss notiek deviņdesmitajos gados, kad iedzīvotājiem parādījās iespējas apgūt visu, kas līdz šim atradies aiz priekškara. Pieļauju, ka tas attiecās arī uz mūziku, un 94. gadā šis jaunietis ar saviem čomiem reliģiski apguva ārzemju metāla grupu daiļradi, lai rādītu savu nostāju pret šo pasauli.

Sižeta aprakstā būtībā nav nekas unikāls, bet šai grāmatai ir vairākas lietas, kas to ierindojušas manu mīļako darbu bariņā. 1) Tas ir vieglais, nepiespiestais stils, kādā Joņevs raksta – liekas, viņš vienkārši to stāsta kādam draugam. Lasās ļoti ātri un tikpat ātri es arī pieķēros stāstam. 20.-tajā lappusē zināju, ka būs interesanti, 50.-tajā gribēju, lai grāmata nebeidzas, vēl kaut kad vēlāk sapratu, ka man vajag iegādāties divus eksemplārus – vienu sev un otru čomam, kurš šo grāmatu novērtētu tik pat ļoti kā es. Pie tam, lai arī teksts ir viegls, citātu lapiņas bija kādas septiņas (reti tādas lieku). Tiesa, daļa no tām bija uz humoru balstītas. Tas arī ir 2) punkts – humors. Ne reizi vien skaļi iesmējos, jo dažkārt gan notikumi, gan citi aspekti (piem. tēlu iesaukas) man atgādināja kādu pazīstamu cilvēku, kura piedzīvojumi brīžam šķiet gaužām līdzīgi. Metālistiem, man šķiet, vispār ir laba humora izjūta un piedzīvojumi rodas ap viņiem. Šī grāmata tam ir vēl viens pierādījums. 3) Ir arī tā saistība starp galveno tēlu un lasītāju (vismaz mani, kā jaunu pieaugušo), jo tie super-neveiklie mirkļi, piedzīvojumu kāre, iejušanās jaunos apstākļos, nevēlēšanās pieaugt un autora mūsdienu saprātīgais izklāsts par tajā brīdī notikušo savienojas patīkamā tēlā, kura domu gājiens un rīcība brīžam atgādina sevi līdzīgā vecumā, savukārt domas par to – kā to redzu šodien. 4) Man patika autora tiešums – nekāda auklēšanās. Pirmo reizi grāmatā izlasīju “b**” un es nevarēju vien nopriecāties. Tā tam arī ir jābūt, viss šeit piederas pie lietas. Un 5) ir tas nenormāli trāpīgais citāts par pavasari, kas lika man vēlēties mest apkārt izsaukuma zīmes, jo ir tik smieklīgi precīzs, ka bail.

Visas šīs pavasara parādības viesa cilvēkos smeldzīgu trauksmes sajūtu. It kā atceroties kaut ko lielu un skaistu, kas reiz tika palaists garām un tagad laikam atkal notiks tāpat, bet nav saprotams, kas jādara.

Un vispār, pateicoties tik labiem, interesantiem, ātriem darbiem vēlāk pietiek spēka iziet cauri vēl 20-30 vidējuvējām grāmatām – cerot, ka gan jau būs vēl kaut kas tik pat labs. Lieki teikt, piecas no piecām zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem (Egons Līvs)

387031277 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Šo grāmatu izvēlējos vēl tad, kad biju uz neseno zvejnieksvētku viļņa – izbraucu ar kuģīti, gribējās ēst zivis, nopirku gliemežvāku auskariņus utt., tāpēc šī grāmata bija lielisks papildinājums tam jocīgajam noskaņojumam, kas mani bija pārmācis jūlija vidū.

Grāmatas sturktūra jau ir atklāta nosaukumā – intervijas ar jūrniekiem. Ir arī pāris dienasgrāmatu ierakstu un atmiņu stāstu, bet lielākoties pats autors sarunājas ar jūrniekiem. Egons Līvs, īstajā vārdā Egons Gūtmanis, nu jau ir viņsaulē un šo grāmatu sagatavojuši Edīte Gūtmane un Ēriks Kūlis.

Zinot, cik daudz jūrnieki ceļo, un ko interesantu parasti piedzīvo, gaidīju tiešām izklaidējošu grāmatu. Un īstenībā sagaidīju arī, lielākais pārsteigums bija par to, cik veci tad tie jūras vilki ir. Gaidīju atmiņas no kādiem piecdesmitajiem, sešdesmitajiem, bet šeit jau pati pirmā intervija ir par notikumiem jau 1910. gadā, kas man šķiet unikāli. Pārējās intervijas tālu neatpaliek un par mūsdienām šeit praktiski vispār netiek runāts. Vienīgais mīnuss, ko spēju atrast, īstenībā skaitās pluss, jo autors sarunās lielu uzmanību pievērš kuģu nosaukumiem, to kapteiņiem, jūrskolu audzēkņiem un skolotājiem, citiem jūrniekiem utt., tīri dokumentācijas labā, lai uzskaitītu un krātu konkrētākus faktus par tiem laikiem. Tas ir tas viņa ieguldītais darbs, bet lasītājam, kas vairāk vēlas uzzināt par ceļošanu un cilvēcisko pusi, tas var mazliet maisīties. Manuprāt autora ieguldītais darbs ir svētīgs, jo visticamāk viena daļa no intervētajiem arī vairs nav starp dzīvajiem un šādi stāsti par jūrniecības vēsturi ātri izzūd. Stāsti ir papildināti ar attēliem no privātajiem arhīviem. Man vienmēr ir paticis lasīt par to cilvēku dzīvēm, kuras pati nekad nepiedzīvošu, nebūšu pat tuvu tam, tāpēc šī grāmata noteikti ir interesants, dokumentāls ceļš uz sen bijušu un izzūdošu zemi. Vai varbūt jūru. :) Ceru, ka viņa nodotā stafete tiks nesta tālāk.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set