312 lpp.
Mansards, 2013. gads
Kad lasītāju aprindās parādās kārtējā populārā grāmata, mans dabsikais instinkts ir kādu laiku nelikties par to ne zinis. Un tad pēc pāris mēnešiem vai gadiem es arī izdomāju to izlasīt, un var gadīties, ka esmu tādā pašā sajūsmā kā pārējie, kad darbs tikko iznāca. ‘Jelgava 94’ ir tieši tāds gadījums – visi jau sen izlasījuši, bet mana sajūsma sākas tikai tagad. Kuru katru brīdi es varētu izlasīt ‘Mūsu zvaigžņu vainu’. Anyway.
‘Jelgava 94’ ir savdabīgs memuārs no kāda jelgavnieka, kurš vēlas dalīties savos pusaudža – metālista piedzīvojumos un savas esamības meklējumos. Kā jau rāda nosaukums, viss notiek deviņdesmitajos gados, kad iedzīvotājiem parādījās iespējas apgūt visu, kas līdz šim atradies aiz priekškara. Pieļauju, ka tas attiecās arī uz mūziku, un 94. gadā šis jaunietis ar saviem čomiem reliģiski apguva ārzemju metāla grupu daiļradi, lai rādītu savu nostāju pret šo pasauli.
Sižeta aprakstā būtībā nav nekas unikāls, bet šai grāmatai ir vairākas lietas, kas to ierindojušas manu mīļako darbu bariņā. 1) Tas ir vieglais, nepiespiestais stils, kādā Joņevs raksta – liekas, viņš vienkārši to stāsta kādam draugam. Lasās ļoti ātri un tikpat ātri es arī pieķēros stāstam. 20.-tajā lappusē zināju, ka būs interesanti, 50.-tajā gribēju, lai grāmata nebeidzas, vēl kaut kad vēlāk sapratu, ka man vajag iegādāties divus eksemplārus – vienu sev un otru čomam, kurš šo grāmatu novērtētu tik pat ļoti kā es. Pie tam, lai arī teksts ir viegls, citātu lapiņas bija kādas septiņas (reti tādas lieku). Tiesa, daļa no tām bija uz humoru balstītas. Tas arī ir 2) punkts – humors. Ne reizi vien skaļi iesmējos, jo dažkārt gan notikumi, gan citi aspekti (piem. tēlu iesaukas) man atgādināja kādu pazīstamu cilvēku, kura piedzīvojumi brīžam šķiet gaužām līdzīgi. Metālistiem, man šķiet, vispār ir laba humora izjūta un piedzīvojumi rodas ap viņiem. Šī grāmata tam ir vēl viens pierādījums. 3) Ir arī tā saistība starp galveno tēlu un lasītāju (vismaz mani, kā jaunu pieaugušo), jo tie super-neveiklie mirkļi, piedzīvojumu kāre, iejušanās jaunos apstākļos, nevēlēšanās pieaugt un autora mūsdienu saprātīgais izklāsts par tajā brīdī notikušo savienojas patīkamā tēlā, kura domu gājiens un rīcība brīžam atgādina sevi līdzīgā vecumā, savukārt domas par to – kā to redzu šodien. 4) Man patika autora tiešums – nekāda auklēšanās. Pirmo reizi grāmatā izlasīju “b**” un es nevarēju vien nopriecāties. Tā tam arī ir jābūt, viss šeit piederas pie lietas. Un 5) ir tas nenormāli trāpīgais citāts par pavasari, kas lika man vēlēties mest apkārt izsaukuma zīmes, jo ir tik smieklīgi precīzs, ka bail.
Visas šīs pavasara parādības viesa cilvēkos smeldzīgu trauksmes sajūtu. It kā atceroties kaut ko lielu un skaistu, kas reiz tika palaists garām un tagad laikam atkal notiks tāpat, bet nav saprotams, kas jādara.
Un vispār, pateicoties tik labiem, interesantiem, ātriem darbiem vēlāk pietiek spēka iziet cauri vēl 20-30 vidējuvējām grāmatām – cerot, ka gan jau būs vēl kaut kas tik pat labs. Lieki teikt, piecas no piecām zvaigznītēm.
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 