Dzīvnieki pret cilvēkiem – Zoo (Maikls Ledvidžs, Džeimss Patersons)

300x0_zoo_978-9934-0-4083-2344 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Tā kā nesen biju izlasīju arī Kinga romānu par traku suni, kas uzbrūk saviem saimniekiem, domāju, ka šis romāns būs uz viena viļņa. Kut arī viena īpašība tiem ir kopēja, viss pārējais ir pilnībā nesalīdzināms.

Jauns, no universitātes izkritis biologs Džeksons pēta dzīvnieku uzvedību un kādu dienu piepildās tas, par ko viņš allaž centies visus brīdināt – dzīvnieki ir pilnībā mainījuši savus uzvedības paradumus un sākuši sacelties pret cilvēkiem, tāpēc sākas nežēlīga asinspirts, kurā neviens nav pasargāts – pat no saviem mājas mīluļiem. Džeksons ir apņēmības pilns atrisināt šo problēmu, līdz ar to glābjot visu pasauli.

Pēc teorijas grāmata izklausās ļoti aizraujoša un interesanta. Iespējams, iegāju stāstā ar pārāk lielām cerībām, jo sanāca vilšanās – bija vairākas lietas, kas man nepatika. Pirmkārt, stāsts ir ļoti virspusīgs – nekāda iedziļināšanās tēlos, rakstīts ir tikai par notikumiem. Ja arī ir rakstīts par tēlu jūtu pasauli, tad ne pietiekami, lai kaut vienam no viņiem justu līdzi. Otrkārt, bija daudz lietu, kuras man vienkārši likās nevajadzīgi pārspīlētas vai tieši otrādi – kaut kādam notikumam ir pārāk mazas sekas. Piemēram, es nedomāju, ka nositot savu mīļo mājdzīvnieku, cilvēks var bezbēdīgi turpināt darīt ko darījis par to nedomājot, un, ka pusotra gada vecumā bērns, kurš audzis apokalipses apstākļos, prot no burtiem salikt vārdus un brīvi runāt 2 valodās. Likās, ka autori vienkārši grib atstāt pec iespējas lielāku iespaidu uz lasītāju, bet nošāvuši greizi, nepievēršot uzmanību detaļām. Man ik pa laikam nāca prātā doma – pat es varētu ko tādu sarakstīt. Ja jāpiemin labās lietas, varu teikt, ka ideja darbam vispār ir diezgan laba – visi tak saprot, ka cilvēks barības ķēdē būtu daudz zemākā vietā, ja mums nebūtu tāds prāts. Grāmatas beigas manuprāt bija labākā un interesantākā daļa, kurā autori  pasmejas par cilvēku nebeidzamo muļķību un patieso vājību un tas arī ir grāmatas galvenais domu grauds, kas ietērpts trillera ādā. Grāmata derētu tiem, kas grib aši skriet pāri lappusēm neiedziļinoties kaut kādos sīkumos, kas citkārt varētu lasītājus garlaikot.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Reketieris (Džons Grišams)

300x0_reketieris_978-9934-0-4161-7334. lpp

Zvaigzne ABC, 2014.

Grišams man jau ir mīļš autors, tas nav nekas jauns. Par šo grāmatu Goodreads komentāros daudzi raksta, ka Grišams ir zaudējis savu asumu vai stilu, tāpēc lasot centos pievērst tam uzmanību, vai arī man šķistu, ka kaut kas būtu mainījies. Varu teikt, ka šī grāmata atšķiras no citiem viņa darbiem, ko esmu lasījusi, tomēr tā iekļaujas autora lauciņā, un es tām negatīvajām atsauksmēm nepiekrītu – nevar tak visu laiku rakstīt vienu un to pašu, turklāt grāmata labi turēja manu uzmanību, tāpēc par garlaicīgu to arī nevar saukt.

Kā ierasts, galvenajā lomā ir advokāts un viss grozās ap jurisprudenci. BET. Šoreiz lomas ir mainītas un advokāts ir cietumā. Kamēr viņš atsēž sodu par noziegumu, kurā nav vainīgs un sūta dusmīgās domas uz FIB, kuri pie tā vainīgi, notiek federālā tiesneša slepkavība. Un kā izrādās, advokāts zina, kurš ir vainīgais. Viņa izglītība un apķērīgums un biļete uz brīvību, lai apmaiņā pret to varētu atrisināt šo slepkavību, jo izmeklētāji ir bēdīgā situācijā – pilnīgi neviena pavediena jau vairākus mēnešus.

Šī grāmata ir atšķirīga, jo šoreiz advokātam no cietuma jāglābjas pašam, nevis jācenšas pasargāt savu klientu. Galvenais tēls ir izglītots, ļoti gudrs, viltīgs, ar stipru raksturu. Autors šoreiz nolēmis, ka advokāts būs melnais, bet es to visu laiku aizmirsu un iztēlojos viņu kā balto vīrieti ap 40, nezinu kāpēc. Grišams it kā viegli pieskaras šai rasu aizspriedumu tēmai (kurš baltais gan sev nolīgs advokātu – melno?), bet neesmu pārliecināta, vai tas īsti bija nepieciešams. Sarežģījuma punkts grāmatai bija ļoti labs, jo nesapratu, kas vispār notiek, un ko tādu nebiju gaidījusi. Viss, protams, atrisinās pašās, pašās beigās, un līdz tam tiek uzturēta diezgan laba spriedze – šoreiz grāmata vairāk līdzinājās kādam krimiķim, par kura atrisinājumu lasītājs var lauzīt galvu. Notikumi risinās diezgan ātri un ir aizraujoši, kaut gan dažbrīd varētu šķist virspusīgi. Kopumā šis darbs mani dikti iepriecināja – lasīt par mūsdienu piedzīvojumiem, naudas izkrāpšanu un mahinācijām, ko paveic kāds īpaši talantīgs un viltīgs tēls.

 

Krievu humors – Zelta teļš (Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs)

image.php432 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014. gads.

Pagājušogad izlasīju “Divpadsmit krēslus”, tāpēc biju pārliecināta, ka man patiks arī “Zelta teļš”, un tā arī ir. Turklāt pat vēl vairāk, jo cik atceros, krēslos tik bieži nesmējos. Teļš izraisa tiešām pozitīvas emocijas.

Viltnieks Ostaps Benders ierodas kādā mazpilsētā, lai iegūtu naudiņas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš esot leitnanta Šmita dēls. Vispār šim leitnantam ir 30 dēli, un šajā vizītē Benders sastop vēl divus savus “radiniekus” – Paņikovski un Šuru Balaganovu. Vīriem rodas gaužām labs plāns kā tikt pie veseliem miljoniem, un viņi savai kompānijai pievieno šoferīti ar nenosakāmas markas auto, kuram bizness pilsētiņā īsti nevedas. “Benzīns jūsu, idejas – mūsu!” – un tā viņi dodas ceļojumā, lai pārbaudītu savas viltības pret kluso miljonāru Koreiko.

Visfantastiskākais man šķiet tas, kā 85 gadus var saglabāties humors. Nu ja tā padomā – kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Krievijā sarakstīts romāns var tik labi izkalidēt latviešu meiteni 2014. gadā? Tas liekas diezgan iespaidīgi, jo es tiešām daudz smaidīju kamēr lasīju šo grāmatu. Mani uzjautrināja gan notikumi, gan varoņu raksturi un rīcība, gan rakstīšanas, jeb tēlu izteikšanās stils. Viņu izteicieni visticamāk ir labākā daļa, ne velti tie kļuvuši jau par zināmām frāzēm (labi, es tādas līdz šim nebiju dzirdējusi, vai vismaz piefiksējusi, laikam tas attiecas uz citām paaudzēm). Un arī ja noņemam nost šo galveno grāmatas īpašību, ar kuru tā ir nopelnījusi savu slavu – paliek arī diezgan aizrautīgs sižets. Stāsta kāpinājums par to, kā atrast un apmānīt miljonāru ir tiešām interesants un kulminācija arī ļoti labi uzrakstīta. Nobeigums ir tāds visai rūgtens salīdzinājumā ar kopējo grāmatas noskaņu un es to tādu nebiju gaidījusi, bet tas tikai papildina grāmatas gammu ar vēl vienu noskaņu. Kaut arī es uzmanību visvairāk pievērsu tikai sižetam, daudziem varētu šķist saistošs arī grāmatas fons, kuru veido gaužām nesakārtota Krievija un tā laika īpatnējā politika. Šādas tādas stāsta nianses palīdz saprast paskaidrojošie komentāri lappušu beigās un kā ekstra ir arī pievienotie fragmenti, kas agrāk tikuši dzēsti cenzūras dēļ. Šo paskaidrojumu un grāmatas “viegluma” dēļ nevaru iedomāties, kam tā varētu nepatikt – es grāmatai piešķīru 5/5 zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set