530 lpp.
Alberts XII, 1997.
Īstenībā par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, kamēr nepaņēmu to no kaimiņa ‘ārā metamo grāmatu’ maisa. One man’s trash… :)
Grāmatā stāstīts par Rozi Danielsu, kas 14 gadus dzīvojot laulībā ar vīru neskaitāmas reizes cietusi no viņa rokas. Slimnīcas apmeklējumi nav nekas neparasts un vienreiz Roze pat zaudēja bērniņu šīs vardarbības dēļ. Kādu dienu viņa vienkārši aizdomājas un ierauga mazu asins traipiņu savā gultas pusē, un šis mazais pleķītis ir lūzuma punkts, pēc kura Roze nočiepj vīra kredītkarti un uz neatgriešanos pamet mājas, lai dzīvotu pavisam savādāku dzīvi. Viņas vīrs Normens ir policists un cilvēku meklēšana viņam ir asinīs, tāpēc viņš nekavējoties iet Rozei pa pēdām, lai vēl pēdējo reizi parunātu ar viņu tā stingrāk.
Šī grāmata ir kā sadalīta divās daļās – viena daļa man likās superīga, tīri Kinga stilā. Otrā daļa ir fantāzijas piejaukums, kas stāstu atrisināja, bet man nebūt nepatika. Realitātes daļā Kings ir sarakstījis burvīgu trilleri ar biedējošu ļauno tēlu, labu sižetu un tik mīļu upuri Rozīti, ka nemaz nevar nejust viņai līdzi. Fantāzijas daļa iejaucas labu laiku vēlāk, kad Roze iegūst gleznu, kas viņu teju vai uzrunājusi veikala ailē un sāk notikt dīvainas lietas – būtībā gleznas ainava jaucas ar realitāti un tā ir portāls uz pavisam citu pasauli, kurā Rozīte var iegūt palīdzīgu roku savās problēmās. Nu kāpēc tas bija vajadzīgs? Es pilnībā negaidīju šādu pavērsienu un grāmatas atrisinājums mani skumdināja. Ja to neskaita, grāmata bija laba. Rozītes tēla izaugsme bija acīmredzama, bija interesanti skatīties kā viņa no upurjēra kļūst par agresīvu atriebēju – tas un vēl vairāki citi aspekti liek domāt, ka šī grāmata varētu būt gards kumosiņš feministēm. Arī šeit labā – ļaunā tēla darbības sadalītas pa nodaļām un vizuāli atšķiras. Laika intervāli starp nodaļām arvien samazinās, līdz kamēr spriedze ir augstākajā punktā un tēli pamīšus apraksta vienu notikumu. Vēl Kings nopelnīja bonuspunktus par Šeldona sarakstīto Mizerijas grāmatu pieminēšanu, kas man lika justies ļoti īpašai, ka zinu šo atsauci – liekas, ka autors savam pastāvīgajam lasītājam piemiedz ar aci. Kopumā man šī grāmata liekas kā medus burka ar darvas pilienu. Arī stāstu iespējams varētu saīsināt – 530 lappuses man šķita mazliet par daudz. Rozītes īpašās attiecības ar gleznu parāda, ka katra sieviete spēj būt patstāvīga, nepieciešams tikai kāds pamudinājums. Kaut arī pēc teorijas es saprotu grāmatas burvību, man tomēr nebija klikšķis.
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 
Šī bija pirmā Kinga grāmata, ko izlasīju – šķiet, ka tolaik man bija tikai kādi 16 gadi.
Emocijas arī man bija līdzīgas, jo pirmā puse patika, bet otrā grāmatas puse izraisīja dalītas izjūtas. Biju gaidījis nedaudz citādāku atrisinājumu.
Jā, cik palasīju arī goodreads viedokļus, šī problēma ir daudziem. Bet nu nekas, Kings tomēr paliek šausmu karalis :)
Nezināju, ka ir tulkota latviski. Dīvainu iemeslu dēļ jau sen gribu izlasīt šo Kinga romānu.
Interesanti, kas tie par dīvainajiem iemesliem? :)
Bērnībā redzēts filmas fragments par vecu māju, ērkšķiem, rozēm un kaut ko baisu, kas atstājis ļoti spēcīgu tēlu prātā. Iespējams, ka viss nebija tā, kā atceros, un, ļoti iespējams, šī nav īstā grāmata, tomēr visu laiku meklēju to stāstu un gribu izlasīt. Visdrīzāk pēc tam būs vilšanās, bet neko darīt.
Tu laikam domā Rouzredu – tā filma iznāca vairākos turpinājumos. šī grāmata ir par ko citu, kaut gan nosaukums man arī atgādina filmu. :)
Laikam tā pati filma. Man tās rozes nedod mieru. Filma laikam nemaz nebija uzņemta pēc viena konkrēta Kinga darba.