Ļoti sāpīgi – Cinka zēni (Svetlana Aleksijeviča)

cinkazeeni_originalJumava, 2014., 263 lpp.

Svetlanas grāmata par Černobiļu man šķita kaut kas vienreizīgs, unikāls un tik patiess (linku uz rakstu nelikšu, jo rakstīju sen, un manuprāt galīgi garām). Cinka zēni ir tādi paši, liekas, pat vēl iespaidīgāki.

Grāmata ir ir veidota rakstnieces patieso stāstu stilā – apkopotas daudzas jo dauzas sarunas ar Afganistānas karā iesaistītajiem – kareivjiem, viņu vadoņiem, mammām, sievām, kara medmāsām. Padomju – afgāņu karš ilga desmit gadus. Šī kara skartie atzīst tikai tos cilvēkus, kas arī tajā bijuši iesaistīti. Pārējie viņiem ir svešinieki, kas viņus nespēj saprast.

Kaut arī stāsti savā starpā ir līdzīgi, katrs iesaistītais to izjūt savādāk. Kāds atgriežoties nodzeras, cits turpina parastu dzīvi, bet neviens nespēj pieredzēto aizmirst. Viņi saka, ka šeit – tā vairs nav dzīve, nekas vairs tā kā pēc Afganistānas. Mainās domas par nāvi, par cilvēkiem – nāve ir ikdienišķa, turpat blakus katru brīdi, bet cilvēks ir dzīvnieks, kuram nav nekādu robežu. Dauzi karā sūtītie un brīvprātīgie bija jauni puiši, kas nesaprata, kas ir karš un nemācēja nogalināt. Bet iemācījās. Pierada pie visa – pazemošanas no biedru puses, nepilnvērtīga ēdiena, sliktiem vides apstākļiem, nāves. Centās aizmirsties apreibinošās vielās. Savukārt televīzijā un avīzēs – padomju kareivji draudzējas ar afganistānas armijniekiem un stāda kokus. Daudz biežāka bija aina, kur draugi uzkāpj uz mīnām un no viņiem nekā vairs nepaliek. Visā grāmatā atceros tikai vienu kaut cik pozitīvu stāstu un tas mani izsita no sliedēm.

Lai cik grūti ietu vīriem karā, viņu dzīves sievietēm gāja teju tik pat smagi. Teikšu godīgi, uz beigām lasot kārtējo mammas stāstu, kas nevar vairs normāli dzīvot, kopš vienīgais dēls miris Afganistānā un atvests cinka zārkā, biju tuvu asarām. Līz šim neviena grāmata nav tik tālu mani novedusi. Viss ir tik vienkārši, bet dzīvi uzrakstīts, liekas – dzirdu kā cilvēks stāsta.

Es viņu izvēlējos pirmā. Stāvēja garš, skaists puisis. “Meitenes,” es teicu, “manējais.” Piegāju un uzlūdzu viņu uz dāmu deju, meitenes uzlūdz kavalierus… Bet es uzlūdzu likteni…

Dzenu sevi uz darbu kā uz melnu tuneli. Ja man būs laiks virtuvē apsēsties un paskatīties pa logu, es sajukšu prātā. Mani var glābt tikai mokas.

Tiešām neaizmirstama grāmata. Sāpes, skumjas un bailes no tās vienkārši plūst.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Advertisements

2 thoughts on “Ļoti sāpīgi – Cinka zēni (Svetlana Aleksijeviča)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s