Kā man gāja lasīšanas maratonā

Īsi un konkrēti – no izvēlētajām septiņām grāmatām izlasīju trīs, ceturto iesāku un izlasīju daļu no piektās, tāpēc esmu visnotaļ apmierināta, jo tas izdevās īpaši neiespringstot. Kopā izlasīju 532 lappuses, kas, protams, nav nekas fenomenāls, bet tomēr patīkami, jo vidēji vairāk par 200 lpp. nedēļā nelasu.

Grāmatas, ko izlasīju: Brokastis Tifanijā, The Paranormal Caught on Tape un The Illustrated Book of Shakespear’s Verse. Iesāku One Day in the Life of Ivan Denisovich un izlasīju daļiņu no jau iesāktās Klārksona The Top Gear Years.

Visinteresantākā šķita grāmatiņa par Ivanu Denisoviču, to ar prieku turpinu lasīt. Šekspīra sacerējumi bija diezgan grūti uztverami, jo angļu valoda bija senlaicīga, tāpēc liela daļa bija wtf. Tifanija atstāja meh sajūtu, it kā interesanti, bet īsi stāsti reti kad atstāj iespaidu uz mani, tāpāc tos arī tik reti lasu. Un Klārksons kā jau vienmēr lika pasmidīt.

Sapratu, ka galvenais ir izvēlēties mazas, interesantas grāmatiņas, kas ātri iet us priekšu un iedvesmo pieturēties izaicinājumam, tad arī tāds lēn-lasītājs kā es varu piedalīties.

IMG_2125

Booktubeathon 2017

Pirms pāris dienām atradu lapu, kurā sarakstīts mans 2014. gada booktubeathon plāns un kā man gāja. Izrādās toreiz nedēļā izlasīju vairāk kā 900 lappuses, kas tagad liekas kosmiski, bet biju jau par tādu lietu pilnīgi aizmirsusi. Un  kā reiz tūliņ sāksies nākamis! Tāpēc esmu visu izdomājusi, sameklējusi un gatavojos nākamnedēļ brīvajā laikā turēt degunu tikai grāmatās.

Maratons sākas no šīs svētdienas pusnakts līdz nākamās svētdienas pusnaktij (24.-30. datums). Šī gada septiņi izaicinājumi ir:

  1. Lasīt grāmatu, kurai uz vāka ir cilvēks. Mana izvēle – Top Gear Years ar Klārksonu uz vāka.
  2. Lasīt grāmatu, par kuru visi runā (hyped book). Man tādu nav. :D Nu, tikai Troņu spēle, bet tā ir par biezu. Izvēlējos Brokastis Tifānijā – gan jau kādreiz ir bijusi hyped, jorpojām populāra.
  3. Vienu grāmatu izlasīt vienā dienā. Izvēlējos The Paranormal Cought on Tape – daudz bildīšu.
  4. Lasīt grāmatu, kurā ir tēls, kurš ļoti atšķiras no tevis. One Day in Life of Ivan Denisovich – viņš ir vīrietis ieslodzījumā, es neesmu. :D
  5. Vienu grāmatu lasīt tikai ārpus mājām. Šis uzdevums man nepatīk, bet ja nu tomēr, tad tā būs Aspazijas dzeja.
  6. Lasīt grāmatu, kuru nopirki tikai dēļ vāciņa. Illustrated Shakespear’s Verse – uzķēros jo spīdīgs vāciņš un muguriņa.
  7. Izlasīt 7 grāmatas. Nezinu, vai man tas vispār būtu reāli. Septīto izvēlējos bērnu grāmatu Viktorijas laika spoku stāsti.

IMG_2125

Protams, visas grāmatas ir plānas un tādas, kuras tiešām varētu izlasīt vienā dienā, lai nav tā, ka nolemju sevi neveiksmei jau pašā sākumā. Klārksons tād lielāks, bet trešdaļa jau izlasīta un ātri iet uz priekšu.

Vēl kāds grasās piedalīties? Es priecātos par cīņu biedru, mani draugi nelasa. :D

Par lāču mammu – Zvēri un cilvēki (Biruta Eglīte)

300x0_zveriuncilveki_978-9934-0-5399-3.jpg398 lpp., 2015. gads, Zvaigzne ABC,

Visi zinam, kas ir lāču mamma, kas ir Ilzīte, kāds noteikti arī atceras Mades gadījumu. Bet kas īsti ir Velga Vītola? Grāmatā stāstīsts par Velgu jau no bērnības, skolas laikiem, studiju gadiem un arī par darbu Līgatnē, kas vienkārši ir kas neticams.

Lai dotu ieskatu, viens no pārsteidzošakajiem gadījumiem ir tas, kā viņai vienai pašai izdevās izmukušo lāceni aizvilināt 1 km pa ceļu un mežu atpakaļ iekšā voljērā. Deva kārumus, runājās, pat fotografēja, un apkārt nomalē bija pārbijušies mednieki, kas nevarēja vien nobrīnīties par viņas drosmi. Šādu gadījumu ir pilna grāmata, visīstākie piedzīvojumu stāsti. Grāmatā vairākas nodaļas sadalītas “pa dzīvniekiem” – visi apraksti par lūšiem vienā, nodaļa par vilkiem nākamā utt., tāpēc arī par dzīvniekiem var daudz ko uzzināt.

Velga, man šķiet, audzinājusi visus Latvijas meža zvērus – stirnas, aļņus, lāčus, lapsas, lūšus, briežus, ežus, arī putnus un vēl un vēl… Cik nenormāli interesanti un briesmīgi grūti. Zinu, ka muļķīgi salīdzināt, bet es savu kaķenīti izaudzināju, kopš viņai bija nedēļa – ar visām nakts barošanām un ķēzīšanu kur pagadās, tāpēc es it kā mazliet saprotu Velgas saikni ar izaudzinātajiem dzīvnieku mazuļiem – lācenīte Ilzīte viņai ir kā pašas bērns, audzināts un lolots kopš dzimšanas, bet Ilzītei viņa vienkārši ir mamma – milzīgs lācis nāk pie cilvēka mīļoties un dot bučas. Viņa tāda Eiropā esot vienīgā.

Bet ne viss ir kā pasakā. Tas ir neiedomājami smags darbs, kad tu visu savu laiku velti kādai dzīvībiņai, pieķeries, un tad notiek kāds negadījums, un zvēriņa vairs nav. Pārdzīvojumi ir briesmīgi un es apbrīnoju viņas stipro raksturu gan attiecībā uz dzīvniekiem, gan darbā (jo vadība bieži pieņem pilnīgi nedraudzīgus lēmumus) un privātajā dzīvē, kas arī nav bijusi viegla.

Godīgi sakot, man pilnīgi vienalga, cik vienkāršā stāstījumā grāmata sarakstīta, es tai vienkārši aizrautīgi plūdu cauri. Smējos un raudāju, goda vārds, un man tā nekad nav. Kaut ko lasot, citreiz pasmaidu, bet kāda vēl raudāšana, tas ir absurds. Bet te nu es esmu – vakar 2.30 pa nakti sēžu un lasu ar miglainām acīm. Grāmata mani saraudināja 3x un šī ir vienīgā, kurai tas izdevies. Dikti emocionāla un mīļa grāmata, iesaku visiem dzīvnieku draugiem. Noteikti patiks arī tiem, kas lasīja Ingmāra Līdakas “Zoodārzs manā pagalmā”. No piecām zvaigznēm dodu astoņas. Esmu izsmelta un gribu uz Līgatni.

Biedējošais birojs – Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās (Vigants Lesausks, Inese Mūrniece)

97899341903772016. gads, 251. lpp., izdevējs SIA Homo Optimus

Jums kādreiz ir bijis jāzvana un kādam kaut kas jāpārdod vai jālūdz? Kādreiz arī noteikti ir zvanījis kāds no LMT vai Bites un centies pārvilināt pie sevis, bet tas droši vien neizdevās. Un kāpēc? Šī grāmata paskaidros kāpēc, un stāsta veidā palīdzēs saprast, kā pareizi cilvēkiem jāpārdod idejas un produkti.

Sāksim ar to, ka vāciņš un nosaukums liek domāt par klasisko “padomu grāmatu”, kādu ir ne mazums, un kas sola pasauli nolikt pie kājām; tāpēc biju patīkami pārsteigta, ka šeit ir gan galvenā varone, gan sižets. Magdalēna pieņemta darbā kādā igauņu uzņēmumā, kas veido un pārdod programmatūru uzņēmumiem. Meitene ātri vien saprot, ka, vienkārši zvanot un piedāvājot, viņu ātri vien atlaidīs. Klausule sāk likties biedējoša un zaļā zvana ikoniņa liek sirdij pukstēt straujāk. Es viņu ļoti labi saprotu, jo man ne reizi vien bijušas šādas pašas izjūtas, un tas ir diezgan smieklīgi. Bet patiesi! Magdalēnai ir paveicies ar lieliskiem kolēģiem un priekšnieku, kas iemāca viņai pārdošanas mākslu un labu biroja etiķeti.

Šī nav daiļliteratūra un šis nav arī norādījumu un piemēru krājums, tāpēc, es teiktu, ka panākts zelta vidusceļš, kā cilvēkam interesanti iemācīties ko jaunu un attīstīt savas prasmes līdz ar Magdalēnu, kas sāk no nulles. Šis pilnīgi noteikti ir must-read visiem, kas nodarbojas ar jebkāda veida pārdošanu, kam ir savs produkts vai piedāvājums. Soli pa solim ejam cauri pārdošanas taktikai, sākot ar to, kā pareizi uzrunāt sekretāres, kurām nekad neko nevajag, kā uzvesties tikšanās reizēs ar super-aizņemtiem biznesmeņiem un prezentēt produktu, līdz pat labai klienta apakalpošanai projekta izpildē. Un nebūt nav garlaicīgi, izlasīju divās dienās, kas man bija tiešām sen neredzēts temps. Tā vien gribas grāmatu kādam nodot tālāk, iesaku!

 

Latvijas drūmā puse – Norakstītie (Ilga Raščevska)

300x0_norakstitie_978-9934-0-5811-0415 lpp., Zvaigzne ABC, 2016

Es reti kad pērku tikko iznākušas grāmatas, jo parasti nav īpaša iemesla steigties un varu arī pagaidīt līdz atlaidēm. Šoreiz ieraudzīju, ka iznāks šāda grāmata, izlasīju pāris teikumu aprakstu, no kura tāpat neko daudz nevar saprast, un izdomāju, ka ļoti vajag. Nākamajā reizē, kad biju grāmatnīcā, ieraudzīju un nopirku, pēc dažām minūtēm pieturā jau sāku lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Latvijas lauku iedzīvotāji – jaunāki/vecāki, gudrāki/dumjāki, ar ambīcijām/bez jebkāda dzīves mērķa. Stāsts iesākas ar kādas dzērajas nāvi kārtējā dzerstiņā un lasītājs sāk iepazīt vietējos iedzīvotājus. Es pa lielam visus iedalīju trīs grupās: apzīnīgie pieaugušie, nelabvēlīgie pieaugušie un tam visam pa vidu viņu bērni un jaunieši. Lai arī tēlu ir diezgan daudz, iepazīstam katra iekšējo pasauli, lai cik tā būtu neglīta, klusa vai vēl naiva.

Galvenajās lomās ir pusaudži, un rakstniece labi parāda, cik viņi ir viegli ietekmējami un kā vide, no kuras viņi nāk, iespaido viņu nākotni un izvēles. Cik ļoti var noiet no ceļa, ja tev vienkārši nav ko darīt un nav arī labas rīcības piemēra. Un lai arī šis ir romāns, mēs taču labi zinam, ka tā ir realitāte, tāpēc arī blogā šo grāmatu lieku zem kategorijas “Patiesie stāsti”. Visi saka, “tik briesmīga grāmata, šausmas”, bet es nevairos ieskatīties patiesībai acīs, man šis liekas tikpat interesanti, kā latviešu veiksmes stāsti. Kā jau grāmatas atklāšanā tika minēts – šis stāsts nācis novēlots par 20 gadiem, jo bērnu namos dzīvojot jau bāreņu otrā paaudze. Lai arī grāmatai jāiet cauri kā tumšam tuneli, galā tomēr parādās gaisma. Ļoti gaidu autores nākamo grāmatu.

Starp citu, man šķiet šī bija jaukākā un omulīgākā autore, kādu esmu redzējusi, jo viņa vienkārši nav rakstniece un tas visu padara vēl labāku. :)

Šausmu Kinga klasika – Zvēru kapiņi

300x0_coverZvaigzne ABC, 2003. gads, 310 lpp

5 minūtes sēžu un domāju, ko es varu pateikt un vai vispār vajag (jo kurš gan nav lasījis un nezin, par ko tur ir), bet laikam jau sava artava jāieliek kaut vai pašas un bloga pēc. Pēc pusgada klusuma būtu tā kā pelnījis.

Kad ilgi nav lasīts, jāsāk ar grāmatu vai autoru, kas garantēs prieku, tātad Kingu. Zvēru kapiņi jau labu laiku stāvēja plauktā un ļoti vēlējās, lai uzzinu stāstu par jauko ģimeni un viņu likstām ar mirušo pasauli. Laimīga laulība, divi bērni, kaķis. Jauna māja un darbs, feini kaimiņi. Un no pagalma ved taciņa uz indiāņu seno apbedīšanas vietu, kas spēj apkaimes mirušos mājdzīvniekus atgriezt pie saviem saimniekiem sveikus un veselus. Cilvēka dabā, protams, ir visu testēt līdz pēdējam, kas šajā stāstā noved pie kaut kā ļoti neomulīga.

Blakus jaukajiem grāmatas ģimenes un kaimiņu tēliem ir arī nāve, kura ieņem svarīgāko pozīciju – nepatīkama, gaidīta, atvieglojoša un graujoša, tā izmaina varoņu dzīves, liek tiem pieņemt nepareizus lēmumus par spīti visiem brīdinājumiem (gan saprātīgiem, gan paranormāliem), un parāda, uz ko cilvēks ir spējīgs ģimenes dēļ. Man ļoti patika kā Kings sižeta gaitā izmainīja savus tēlus no patīkamiem līdz vājprātīgiem un pat nedabiskiem. Rakstīšanas stils tēlus padara dzīvīgus un reālistiskus, sižets virzās diezgan ātri. Tā kā man arī nav nekas pret grāmatām ar nelāgu nobeigumu, šis bija tieši kas vajadzīgs. Pēc šī darba ir ienākusi prātā tā muļķīgā ideja izlasīt visu, ko Kings sarakstījis.

Venēcijas mīla (Džordžeta Heiere)

venecijas-milaKontinents, 2016, 429 lpp.

Man līdz šim bija šādi tādi aizpsriedumi par romantisko literatūru, jo grāmatās cenšos meklēt tādas situācijas un lietas, kuru pašai nav, vai nekad nepiedzīvošu, vai tieši otrādi – kas ļoti labi atbilst kam tādam, kam esmu gājusi cauri. Šajā ziņā ar romantika iekrīt tādā maģiskā vidus spraugā, jo ne man viņa daudz bijusi, un ne man viņu gribas. Brīžam romantiskie stāsti pāriet salkanos un nākas acis griezt otrādi. Bet šis nav tas gadījums.

Darbība risinās laikā un telpā, ar ko man asociējas augstdzimušu un pieklājīgu tēlu mīlasstāsti – 19. gadsimta Anglijā. Venēcija ar savu jaunāko brāli Obriju divatā dzīvo savā ģimenes mājā (+ kalpotāji, protams). Viņu vecākais brālisir karā, mamma nomira, kad Venēcija bija maza, arī tēvs jau ir aizsaulē. Abi ir samērā nošķirti no pasaules un cenšas to iepazīt caur grāmatām. Venēcijai ir jau 25 gadi, kas tajos laikos jau ir vecmeitu robeža, tāpēc jūtams spiediens no abiem viņas pielūdzējiem. Tomēr Venēcija nevēlas precēties ķeksīša pēc un labprātāk turpinātu dzīvot divatā ar mazo brāli, kuram ir veselības problēmas. Līdz tukšajā kaimiņu mājā atgriežas lords Deimrels – vietējais traku ballīšu rīkotājs un pēc nostāstiem visai vulgārs vīrietis. Kā gadās kā ne, Obrijs nokrīt no zirga un Deimrels viņu uzņem pie sevis mājās izveseļoties. Abi sadraudzējas un arī Venēcija daudz laika pavada ciemos. Tālāk ir sižeta kāpinājumi.

No visiem grāmatas tēliem lielākā daļa bija tādi, kādus tos gaidīju – aizspriedumaini, ļoti pieklājīgi, tādi, kas dara lietas kā tas viņiem paredzēts. Uz viņu fona Venēcija ir meitene, kurai nospļauties par laulību plāniem, vecmeitas statusu, un to, ko par viņu padomās, ja viņa (ak, nē) dosies pastaigā vienatnē. Viņa kaļ savus dzīves plānus neatkarīgi un nebaidās tāda būt. Viņas brālis Obrijs necieš liekulību un saka to, kas uz mēles, divreiz nedomājot. Viņš man liekas tāds mazs lecīgs gailēns, tai pašā laikā inteliģents. Savus fiziskos trūkumus viņš atsver ar prātu, kas trenēts ģimenes bibliotekā. Deimrels, man šķiet, vienkārši grib labi pavadīt laiku. Arī viņu neuztrauc ciema tenkotāji, jo izklaides un ceļošana ir tā vērti.

Būtībā no grāmatas nevajag gaidīt ko vairāk, kā tā var sniegt. Es negaidīju stāstu, kas mani traki aizkustinās, bet tādu, kas dos nelielu izklaidi ar vēsturisku piegaršu, un to arī dabūju.

Grāmatas eksemplārs apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Klikšķiniet uz attēla, lai apskatītu izdevēja aprakstu.

 

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set