Venēcijas mīla (Džordžeta Heiere)

Kontinents, 2016, 429 lpp.

Man līdz šim bija šādi tādi aizpsriedumi par romantisko literatūru, jo grāmatās cenšos meklēt tādas situācijas un lietas, kuru pašai nav, vai nekad nepiedzīvošu, vai tieši otrādi – kas ļoti labi atbilst kam tādam, kam esmu gājusi cauri. Šajā ziņā ar romantika iekrīt tādā maģiskā vidus spraugā, jo ne man viņa daudz bijusi, un ne man viņu gribas. Brīžam romantiskie stāsti pāriet salkanos un nākas acis griezt otrādi. Bet šis nav tas gadījums.

Darbība risinās laikā un telpā, ar ko man asociējas augstdzimušu un pieklājīgu tēlu mīlasstāsti – 19. gadsimta Anglijā. Venēcija ar savu jaunāko brāli Obriju divatā dzīvo savā ģimenes mājā (+ kalpotāji, protams). Viņu vecākais brālisir karā, mamma nomira, kad Venēcija bija maza, arī tēvs jau ir aizsaulē. Abi ir samērā nošķirti no pasaules un cenšas to iepazīt caur grāmatām. Venēcijai ir jau 25 gadi, kas tajos laikos jau ir vecmeitu robeža, tāpēc jūtams spiediens no abiem viņas pielūdzējiem. Tomēr Venēcija nevēlas precēties ķeksīša pēc un labprātāk turpinātu dzīvot divatā ar mazo brāli, kuram ir veselības problēmas. Līdz tukšajā kaimiņu mājā atgriežas lords Deimrels – vietējais traku ballīšu rīkotājs un pēc nostāstiem visai vulgārs vīrietis. Kā gadās kā ne, Obrijs nokrīt no zirga un Deimrels viņu uzņem pie sevis mājās izveseļoties. Abi sadraudzējas un arī Venēcija daudz laika pavada ciemos. Tālāk ir sižeta kāpinājumi.

No visiem grāmatas tēliem lielākā daļa bija tādi, kādus tos gaidīju – aizspriedumaini, ļoti pieklājīgi, tādi, kas dara lietas kā tas viņiem paredzēts. Uz viņu fona Venēcija ir meitene, kurai nospļauties par laulību plāniem, vecmeitas statusu, un to, ko par viņu padomās, ja viņa (ak, nē) dosies pastaigā vienatnē. Viņa kaļ savus dzīves plānus neatkarīgi un nebaidās tāda būt. Viņas brālis Obrijs necieš liekulību un saka to, kas uz mēles, divreiz nedomājot. Viņš man liekas tāds mazs lecīgs gailēns, tai pašā laikā inteliģents. Savus fiziskos trūkumus viņš atsver ar prātu, kas trenēts ģimenes bibliotekā. Deimrels, man šķiet, vienkārši grib labi pavadīt laiku. Arī viņu neuztrauc ciema tenkotāji, jo izklaides un ceļošana ir tā vērti.

Būtībā no grāmatas nevajag gaidīt ko vairāk, kā tā var sniegt. Es negaidīju stāstu, kas mani traki aizkustinās, bet tādu, kas dos nelielu izklaidi ar vēsturisku piegaršu, un to arī dabūju.

Grāmatas eksemplārs apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Klikšķiniet uz attēla, lai apskatītu izdevēja aprakstu.

 

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Erotikas klasika – Lēdijas Čaterlejas mīļākais (D.H. Lorenss)

283 lpp.

Avots, 1991.

No nesenāko laiku erotikas dižpārdokļa 50 Shades of Gray izlasīju kādas 20 lappuses, jo vairāk nevarēju izturēt to sviestu, šo izlasīju visu. Nepatika ne viena, ne otra. Bet par to aiznākamajā rindkopā.

Sižets ir par lēdiju Čaterleju un viņas mazliet skumjo dzīvi – vīrs kara dēļ palicis invalīds zem jostasvietas, tāpēc ģimenei nevar būt mantinieka un laulības dzīve ir vēsa un nepilnīga. Čaterleja kungs arvien vairāk pievēršas darbam – blakus mājai esošajām ogļraktuvēm un to vadīšanai un savam papildus pelnošajam hobijam – rakstniecībai. Bet lēdijai nav kā vadīt savas dienas, tāpēc viņa arvien tiecas prom no skumjām, kas valda mājās. Arvien vairāk laika pavadot dabā, piemājas mežā, viņa iepazīst vientuļo mežsargu. Tālāk paši zinat, kas notiek.

Grāmatas 3 galvenie tēli ir ļoti atšķirīgi – 1) lēdija Čaterleja ir glīta, raksturā vienkārša sieviete, kas alkst mīļuma un uzmanības, kam fiziskā tuvība ir svarīga mīlestības daļa; 2) Čaterlejs ir dzīves pagrūsts vīrietis labākajos gados, kurš pēc grūdiena iemācījies arī piecelties, bet tas ir atstājis lielu iespaidu uz attiecībām ar sievu un pašam ar sevi, jo viņš apzinās, ka biznesam nebūs mantinieka un sieva nepaliks uzticīga. Viņš ir smalko aprindu cilvēks, kas jūtas neērti citu sabiedrības slāņu kompānijā un vislabprātāk atrodas vidē, kur nav traucēkļu ne viņa ego, ne ratiņkrēslam. 3) Mežsargs ir vienkāršs, strādīgs vīrs, ko sieva reiz pametusi, un kas radis dzīvot vienatnē. Viņš neļauj jūtām ņemt varu pār savu dzīvi, bet tai pašā laikā ir ļoti jūtīgs un romantisks. Es domāju visi šie tēli ir labi noslīpēti un neviens no viņiem nešķita samākslots vai kaitinošs. Sabiedrības ballīšu fragmentos lielākoties apspriestas dzimumu, seksa tēmas, kas likās tā mazliet… netipiski tam laikam, kad grāmata sarakstīta, jo līdz šim nekas līdzīgs nebija lasīts. Un pati grāmatas sāls – seksa ainas – bija aprakstītas diezgan nebaudāmi. Varbūt oriģinālajā valodā ir labāk, bet šajā tulkojumā vismaz man nešķita, ka tā būtu vērtīga grāmatas daļa. Ārsta pēcvārds grāmatas beigās likās kā tāds paskaidrojums, kāpēc šis darbs nav slikts un nav jāliedz lasītājiem – diezgan īpatnēji. Grāmata man nepatika, jo tai mazliet pietrūka izteiksmes. Viss likās tā vienkārši un pliekani pastāstīts, kaut arī sižets nav slikts. Vienu reizi grāmatu var izlasīt, lai zinātu ap ko lieta grozās, bet kā erotikas klasika šis darbs man viennozīmīgi prātā nepaliks, tā būs tikai teorija.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Baltais, melnais un sarkanais ‘Nakts cirkā’ (Erina Morgensterna)

390 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Par to, kas lācītim vēderā – ir tāds valdzinošs, melnbalts cirks, kas ceļo kā kaķis – kur grib, kad grib; un ir skaists bez gala. Bet tas ir arī spēles lauciņš diviem ar spējām apveltītiem jauniešiem, kuru aizbildņi jau gadiem ilgi liek saviem skolēniem cīnīties un pierādīt savas prasmes. Šoreiz sacenšas Sīlija un Marko. Zēns un meitene, pusaudži. Dodiet ceļu mīlestībai! Tagad par trīs šīs grāmatas atslēgkrāsām, tikai manā interpetācijā.

Ar balto es domāju to, kas man patika. Pirmkārt jau, pati ideja ir samērā oriģināla un grāmatas pasaule ir skaisti izveidota. Šādi romāni, kuros figurē viena tēma un ir ieturēts noteikts stils, parasti pēc izlasīšanas atstāj kādu iespaidu. Šajā gadījumā pastirpināti jāpievērš uzmanība melnbaltajiem toņiem, sarkaniem akcentiem, burvju māksliniekiem un cirkam. Krāsām tiešām sāku pievērst uzmanību, bet cirka etaps tika jau savlaik noiets ar ‘Ūdens ziloņiem’. Otrkārt, kā jau jauniešu literatūra – lasās viegli, raita gaita. :) Treškārt – forši, ka paralēli visai tai cirka pasaulei pasekojam līdzi arī ‘vientiesim’ no malas – puikam, kuru cirks un tā iemītnieki savaldzinājuši, tāpat kā pārējos apmeklētājus, kas jau sākuši pulcēties līdzjutēju bariņos un sekot līdzi cirkam uz citām pilsētām.

Ar melno domāju negatīvo. Katras nodaļas lēkāšana laikā pamatīgi sarežģīja stāsta sekošanai, jo tie gadi visi juka putrā un brīžam grūti saprast kas jau noticis, kas ne, cik kurš vecs utt. Diemžēl šī grāmata, par spīti tam cauri plūstošajam maģijas kvantumam, mani galīgi tā neapbūra, kā citus lasītājus, jo cik lasīju blogus, lielākā daļa ir sajūsmā par šo darbu, bet es kārtējo reizi dodu 3 no 5 zvaigznītēm. Vēl viens mīnuss – nepatika, ka lielāko daļu grāmatas varēja uzminēt jau no viena teikuma uz aizmugurējā vāka. Nebūtu viss pārējais bijis tik saistošs, nodomātu ‘Ā, skaidrs’ un noliktu atpakaļ plauktā.

Ar sarkano domātas grāmatas odziņas, kuru netrūkst. Viena no tām ir skaistais vāks un muguriņa, kas uzreiz piesaista uzmanību. Iekšā arī atrodam smukas melnbaltas lapas, mazliet ‘cirkam raksturīgas’ drukas un rotājumus.  Turklāt ik pa laikam uz ‘tu’ tiek uzrunāts arī pats lasītājs, kas vēl vairāk pavelk (var pavilkt?) iekšā stāstā. Katras daļas sākumā arī iemesti kāda tēla atsevišķi citāti par cirku. Itkā sīkums, bet viss kopā tas veido patīkamu lasīšanas procesu un piešķir dažādību.

Ja patīk izklaidējoša lasāmviela, ir vērts paņemt rokās. :)

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Nebūt ne romantiskie Septiņi stāsti par mīlu (Gundega Repše)

158 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Ilgi, ilgi nekas no pašmāju literatūras nebija lasīts, tāpēc izmantoju izdevību iepazīties ar Gundegu Repši.  Gluži kā pirmo iespaidu grāmata par sevi radīja priekšstatu, ko no tās gaidīt – vāks rozā toņos, stāsti par mīlu, skolas bibliotēkas sērija. Nezināju, kā Repše raksta, tāpēc gaidīju ko romantisku un klasisku. Vai, kā es kļūdījos, un pretēji cilvēkiem, grāmata savu pirmo iespaidu var dzēst un labot, to arī šis izdevums darīja, diezgan radikāli.

Grāmatas sākumā ir apraksti arī par rakstnieces citiem krājumiem un detalizētāks ieskats katrā no šī izdevuma septiņiem stāstiem, kas lieliski palīdzēja ierakties dziļāk, jo neesmu tomēr literatūrkritiķis, kas prot valodu un tās nozīmes profesionāli atšifrēt un sarindot pa plauktiem tās stiķus un trikus. Valoda šajā grāmatā vispār ir diezgan fantastiska, brīžam šķiet, ka proza pārtapusi dzejā un šādu oriģinālu, daiļu, latvisku tekstu bija patīkami lasīt. Kā veldzējums pēc visiem lasītajiem tulkojumiem un grāmatām angļu valodā. Pirmā stāsta pirmā rindkopa likās burvīga, un to, līdzīgi kā labu dziesmu, ko uzliek uz repeat, pārlasīju vairākas reizes un ik pa laikam atgriezos vēl un vēl. Tikko pārlasīju vēlreiz – skaisti. :) Šo grāmatu varēju palasīt tikai klusumā, koncentrējoties līdzi un neizlaižot nevienu teikumu, jo likās, ka savādāk varu ko labu un vērtīgu palaist garām.

Mīļākie no septiņiem stāstiem ir ‘Vējam līdz’, kurā pašnāvību izdarījis vīrietis (jebšu viņa dvēsele, precīzāk) apziņas plūsmas formā vēršas pie savas mīlestības Ģertrūdes dzīvo vidū. Stāsta ideja šķiet oriģināla, vismaz es neko līdzīgu nebiju lasījusi. ‘Vējam līdz’ ir diezgan drūms un dramatisks, gluži manā gaumē. :) Pēc stāsta izlasīšanas arī aptuveni sapratu, kas grāmatā gaidāms, jo tas ir pats pirmais. Vēl viens, kas ļoti patika, ir ‘Stigma’, kurā deviņi cilvēki ilgstošā mājupceļā attopas pavisam tukšā un pamestā pasaulē, kas stāstam dod fantāzijas piesitienu. Viņi ceļo pa Eiropu, vārās savā sulā un cenšas noskaidrot dzīves jēgu un to arī atrast pēc šāda liktens pavērsiena. Šajā stāstā arī ir interesanti lasīt tēla monologu ar Dievu, jo radusies izmisuma situācija tēliem liek uzdot un apsvērt visdažādākos jautājumus.

Atkal liekas, ka daudz ko būtu palaidusi garām, man vienmēr ir tāda sajūta pēc grāmatām, kurās ir kas vairāk par sižetu, tāpēc pēc vairākiem gadiem noteikti izlasīšu vēlreiz, lai salīdzinātu savu izpratni.

Šīs šalcošās, slīdošās, švīkstošās skaņas, šis dzestrais, dzīvais, dzeļošais gaiss, šīs krēslainās, zilganās, vizošās krāsas, šī glāstošā, pērļainā, dzidrā gaisma. Ģertrūd! Tu viņas zini un pazīsti. Nebaidies! Tumsa ir dilusi, krēsla dzisusi un migla klīdusi. Esmu viens šai spalgajā vēju klajumā. Upe pārpeldēta, nakts aizgājusi. Krasti līgani leknos zāles čemuros iegrimuši, viens vienīgs koks brāzmās trīc, un es esmu tam piesaistīts.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Smagie likteņi ‘Vējainajās virsaunēs’ (Emīlija Brontē)

361 lpp.

Daugava, 2012. gads.

Katru reizi ejot garām ‘B’ burtam bibliotēkā, gribas izlasīt visas skaistās Brontē māsu grāmatas no šīs sērijas. Tā nu es lēnām cīnos. :) Šī grāmata uzpeldēja starp ieteikumiem iekš mana Goodreads, tāpēc izvēle krita par labu šim darbam.

Būtībā romāns ir par divām ģimenēm – Lintoniem un Ērnšoviem, kas mīt kaimiņos. Lintonu mājas ir ‘Plukšķi’, savukārt Ērnšovu – ‘Vējainās virsaunes’. Šo ģimeņu cilvēku attiecības un mijiedarbību stāsta Lintonu saimniecības vadītāja kādam rentniekam, kurš ieradies gadu padzīvot ‘Plukšķos’. Ierodoties rentnieks nesaprot īrētāja un viņa ģimenes savādās attiecības vienam ar otru, bet to visu paskaidro stāstītājas teiktais. Tā mēs uzzinām, kas īrētāju Hītklifu padarījis par tik nīgru veci, kas ir jaunā dāma un pusaudzis, ar ko viņš dzīvo kopā ‘Vējainajās virsaunēs’, kā viņi tur nokļuvuši un kāpēc sagājuši ragos.

Darbība risinās 18. gadsimta nogalē, Anglijas laukos. Visam pamatā, protams, ir nelaimīga mīlestība, kā gan savādāk. Pieņemtais un ģimenē jau tā daļēji atstumtais Hītklifs, kurš jūtas Ketrīnas atraidīts, devies pāri jūrām uz vairākiem gadiem. Atgriežoties, viņš kļuvis par īstu, nežēlīgu velna iemiesojumu un alkst atriebības. Dusmas viņu saēdušas no iekšienes, un no cilvēciskām jūtām nekas nav palicis, ja vien neskaita tās stiprākās, kas nodarījušas lielāko postu – jaunības dienu mīlestība, kas norakta dvēseles dziļākajos stūros, jo ar Ketrīnu būt viņam nav lemts.

Neko nevaru padarīt – lauztās sirdis man ir viens no mīļākajiem tematiem, par kuru lasīt, tāpēc jau vien grāmata izpelnas plusiņu. Rakstnieces radītie tēli ir spilgti un spēcīgi vai arī otrā galējībā – vājāki posmi, kam stāstā nav atvēlēts daudz vietas. Par tēliem runājot – derētu sazīmēt atkal ģimenes kociņus, es arī sev karti uztaisīju, jo tēlu vārdi ir ļoti līdzīgi un pat atkārtojas. Grāmatas beigās ‘paskaidrojošais’ teikums tikai vēl vairāk sajauc galvu: ‘Jaunā Ketrīna salaulājas ar Lintonu Hītklifu, bet pēc Lintona un Hītklifa vecākā nāves, viņa iziet par sievu pie Heirtona’. Arī Ketrīna, par kuru iedomājāties, nebūs īstā. :D Kaut arī grāmata ir tīri par cilvēku attiecībām, lasīt bija interesanti. Tekstiņš uz grāmatas vāka ir patiess – romāns par spēcīgām jūtām. Ja nepatika – tad īsts naids un atriebība, ja mīlestība – tad līdz kapa malai un vēl tālāk. Rugteni saldās grāmatas beigas likās ideālas. 4/5 zvaigznītēm.

Tēlu attiecību karte

Un dzimtas koki. Jo no tā, kas ir grāmatas beigās, neko (!) nevar saprast.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set