Trīsstūris = trilleris – Sieva starp mums (Grīra Hendriksa, Sāra Pekanena)

Šausmu Kinga klasika – Zvēru kapiņi

Zvaigzne ABC, 2003. gads, 310 lpp

5 minūtes sēžu un domāju, ko es varu pateikt un vai vispār vajag (jo kurš gan nav lasījis un nezin, par ko tur ir), bet laikam jau sava artava jāieliek kaut vai pašas un bloga pēc. Pēc pusgada klusuma būtu tā kā pelnījis.

Kad ilgi nav lasīts, jāsāk ar grāmatu vai autoru, kas garantēs prieku, tātad Kingu. Zvēru kapiņi jau labu laiku stāvēja plauktā un ļoti vēlējās, lai uzzinu stāstu par jauko ģimeni un viņu likstām ar mirušo pasauli. Laimīga laulība, divi bērni, kaķis. Jauna māja un darbs, feini kaimiņi. Un no pagalma ved taciņa uz indiāņu seno apbedīšanas vietu, kas spēj apkaimes mirušos mājdzīvniekus atgriezt pie saviem saimniekiem sveikus un veselus. Cilvēka dabā, protams, ir visu testēt līdz pēdējam, kas šajā stāstā noved pie kaut kā ļoti neomulīga.

Blakus jaukajiem grāmatas ģimenes un kaimiņu tēliem ir arī nāve, kura ieņem svarīgāko pozīciju – nepatīkama, gaidīta, atvieglojoša un graujoša, tā izmaina varoņu dzīves, liek tiem pieņemt nepareizus lēmumus par spīti visiem brīdinājumiem (gan saprātīgiem, gan paranormāliem), un parāda, uz ko cilvēks ir spējīgs ģimenes dēļ. Man ļoti patika kā Kings sižeta gaitā izmainīja savus tēlus no patīkamiem līdz vājprātīgiem un pat nedabiskiem. Rakstīšanas stils tēlus padara dzīvīgus un reālistiskus, sižets virzās diezgan ātri. Tā kā man arī nav nekas pret grāmatām ar nelāgu nobeigumu, šis bija tieši kas vajadzīgs. Pēc šī darba ir ienākusi prātā tā muļķīgā ideja izlasīt visu, ko Kings sarakstījis.

Kapsētas grāmata (Nīls Geimens)

Zvaigzne ABC, 2010., 316 lpp.

Kāpēc es neesmu sajūsmā par Geimena grāmatām? Šķiet, ka visiem citiem viņš ir daudz mīļāks, līdz ar to liekas, ka kaut ko palaižu garām. Katrā ziņā šī bija trešā Geimena grāmata, ko lasīju, un novērtēju ar 3/5.

Stāsts sākas ar ģimenes slepkavību, kurā izdzīvo tikai mazais puisēns, jo viņam izdevās izlīst no gultiņas un aizklīst līdz kapsētai kalnā. Tur mīt ļoti daudz draudzīgu spoku, kas kopā izlemj, ka puisēns šeit jāizaudzina, jo viņam vairs nav ģimenes, kas varētu par mazo parūpēties. Viņi puisēnam dod vārdu – Neviens Ouvens. Lai arī kapsētā ir daudz lietu ko uzzināt un pētīt, tikpat vilinoša ir arī ārpasaule, turklāt, jāpatur prātā, ka slepkava joprojām vēlas atrast Ouvenu un viņu nogalināt.

Šo grāmatu divreiz iesāku lasīt angliski, bet valoda bija samērā sarežģīta, tāpēc vajadzēja pamatīgu koncentrēšanos, kam man nepietika spēka. Domāju, latviski jau gan būs vieglāk. Vieglāk, protams, bija, bet es neteiktu, ka man ļoti patika. Ja paskatās no malas uz konceptu, šķiet manai gaumei atbilstoši – puiku audzina kapsētas spoki, tāda drūmīgi biedējoša noskaņa, bet kaut kā neaizķēra mani. Varbūt tāpēc, ka būtībā tā ir grāmata bērniem. Man pietrūka padziļinātāks vietu, notikumu, tēlu apraksts, kas varbūt stingrāk noturētu manu uzmanību, jo diezgan bieži skaitīju cik lappušu vēl atlikušas. Bieži arī aizdomājos par kaut ko pavisam citu, un tad nesapratu kāpēc un kur risinās kādi sižeta notikumi. Šķiet, Koralīna man vairāk gāja pie sirds. Šajā stāstā man patika, ka spokiem kapsētā bija tāda kā sava pasaulīte un viņi nav biedējošais elements, jo jābaidās ir no cilvēkiem, tas tā forši likās.

Es laikam Geimenu likšu mierā uz kādiem pāris gadiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Radoša šausmenīte – Horrorstör (Grady Hendrix)

243 lpp.

Quirk Books, 2014.

Šī grāmata bija diezgan populāra booktube video pagājušogad. Veikalā ieraudzīju un uzreiz paķēru, jo pie šīs grāmatiņas ir labi piestrādāts vizuāli un īstenībā, tas, kas iekšā sarakstīts, arī bija tīri labs. Turklāt man ir jocīga pazīšanās sajūta (?) par grāmatām, kuras tik bieži esmu redzējusi visādos ārzemnieku video.

Galvenajā lomā ir augstskolas vecuma meitene, kas dzīvē neko nav sasniegusi, tikai kaut kā kuļas, un godīgi sakot, rakstot šo tekstu es nemaz neatceros kā viņu sauc. Viņa strādā milzīgā mēbeļu veikalā, diezgan zemā amatā un viņas darbs viņu nemaz neinteresē. Ar laiku darbinieki no rītiem sāk ievērot, ka veikalā šis tas ir saplēsts, pazudis, sasmērēts, bet veikals pa nakti ir slēgts un šeit neviena nav. Drīz brauks pārbaudes, tāpēc visam jābūt perfekti – veikala vadītājs nolemj kopā ar meiteni un vēl vienu kasieri palikt maiņā arī pa nakti, lai noskaidrotu, kas notiek. Un tā sākas viņu sirreālie piedzīvojumi.

Īstenībā biju nez kāpēc gaidījusi zombiju stāstu, bet tas nav diezko loģiski no manas puses. Īstenībā stāsts tēmēts uz paranormālo pusi, kas jau ir krietni labāk. Neparasta ir arī ideja par pašu spokošanās vietu – parasts mēbeļu veikals. Grāmatas tēli ir lielākoties viduvēji, viņi tikai spēlē lomu, nevis iedvesmo, kas arī ir diezgan atbilstoši grāmatas tonim. Kaut arī galvenā varone sākumā šķita kaitinoša, vismaz uz grāmatas beigām viņa izmainījās uz labo pusi.  Vislabākā stāsta daļa ir mindfuck, kad nesaproti, kas vispār notiek un kas vēl var notikt, jo iespējams ir viss. Sižets iet uz priekšu ļoti strauji, es pieļauju, ka grāmatu var izlasīt arī vienā dienā (pat es). Kaut arī stāsts ir diezgan labs, lielākos bonuspunktus grāmata nopelna par dizainu – Ikea kataloga izskatā, katra nodaļa sākas ar tai atbilstošās mēbeles aprakstu. Attēli, kuponi, reklāmas – radoši! Diezgan interesants darbs, ko turēt savā kolekcijā. Katrā ziņā šī grāmata ir pelnījusi īkšķus uz augšu gan pēc satura, gan vizuālā noformējuma – godīgi sakot, nebiju to gaidījusi.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Sievietes izturība – Roze, ērkšķu puķe (Stīvens Kings)

530 lpp.

Alberts XII, 1997.

Īstenībā par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, kamēr nepaņēmu to no kaimiņa ‘ārā metamo grāmatu’ maisa. One man’s trash… :)

Grāmatā stāstīts par Rozi Danielsu, kas 14 gadus dzīvojot laulībā ar vīru neskaitāmas reizes cietusi no viņa rokas. Slimnīcas apmeklējumi nav nekas neparasts un vienreiz Roze pat zaudēja bērniņu šīs vardarbības dēļ. Kādu dienu viņa vienkārši aizdomājas un ierauga mazu asins traipiņu savā gultas pusē, un šis mazais pleķītis ir lūzuma punkts, pēc kura Roze nočiepj vīra kredītkarti un uz neatgriešanos pamet mājas, lai dzīvotu pavisam savādāku dzīvi. Viņas vīrs Normens ir policists un cilvēku meklēšana viņam ir asinīs, tāpēc viņš nekavējoties iet Rozei pa pēdām, lai vēl pēdējo reizi parunātu ar viņu tā stingrāk.

Šī grāmata ir kā sadalīta divās daļās – viena daļa man likās superīga, tīri Kinga stilā. Otrā daļa ir fantāzijas piejaukums, kas stāstu atrisināja, bet man nebūt nepatika. Realitātes daļā Kings ir sarakstījis burvīgu trilleri ar biedējošu ļauno tēlu, labu sižetu un tik mīļu upuri Rozīti, ka nemaz nevar nejust viņai līdzi. Fantāzijas daļa iejaucas labu laiku vēlāk, kad Roze iegūst gleznu, kas viņu teju vai uzrunājusi veikala ailē un sāk notikt dīvainas lietas – būtībā gleznas ainava jaucas ar realitāti un tā ir portāls uz pavisam citu pasauli, kurā Rozīte var iegūt palīdzīgu roku savās problēmās. Nu kāpēc tas bija vajadzīgs? Es pilnībā negaidīju šādu pavērsienu un grāmatas atrisinājums mani  skumdināja. Ja to neskaita, grāmata bija laba. Rozītes tēla izaugsme bija acīmredzama, bija interesanti skatīties kā viņa no upurjēra kļūst par agresīvu atriebēju – tas un vēl vairāki citi aspekti liek domāt, ka šī grāmata varētu būt gards kumosiņš feministēm. Arī šeit labā – ļaunā tēla darbības sadalītas pa nodaļām un vizuāli atšķiras. Laika intervāli starp nodaļām arvien samazinās, līdz kamēr spriedze ir augstākajā punktā un tēli pamīšus apraksta vienu notikumu. Vēl Kings nopelnīja bonuspunktus par Šeldona sarakstīto Mizerijas grāmatu pieminēšanu, kas man lika justies ļoti īpašai, ka zinu šo atsauci – liekas, ka autors savam pastāvīgajam lasītājam piemiedz ar aci. Kopumā man šī grāmata liekas kā medus burka ar darvas pilienu. Arī stāstu iespējams varētu saīsināt – 530 lappuses man šķita mazliet par daudz.  Rozītes īpašās attiecības ar gleznu parāda, ka katra sieviete spēj būt patstāvīga, nepieciešams tikai kāds pamudinājums. Kaut arī pēc teorijas es saprotu grāmatas burvību, man tomēr nebija klikšķis.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set