Par lāču mammu – Zvēri un cilvēki (Biruta Eglīte)

300x0_zveriuncilveki_978-9934-0-5399-3.jpg398 lpp., 2015. gads, Zvaigzne ABC,

Visi zinam, kas ir lāču mamma, kas ir Ilzīte, kāds noteikti arī atceras Mades gadījumu. Bet kas īsti ir Velga Vītola? Grāmatā stāstīsts par Velgu jau no bērnības, skolas laikiem, studiju gadiem un arī par darbu Līgatnē, kas vienkārši ir kas neticams.

Lai dotu ieskatu, viens no pārsteidzošakajiem gadījumiem ir tas, kā viņai vienai pašai izdevās izmukušo lāceni aizvilināt 1 km pa ceļu un mežu atpakaļ iekšā voljērā. Deva kārumus, runājās, pat fotografēja, un apkārt nomalē bija pārbijušies mednieki, kas nevarēja vien nobrīnīties par viņas drosmi. Šādu gadījumu ir pilna grāmata, visīstākie piedzīvojumu stāsti. Grāmatā vairākas nodaļas sadalītas “pa dzīvniekiem” – visi apraksti par lūšiem vienā, nodaļa par vilkiem nākamā utt., tāpēc arī par dzīvniekiem var daudz ko uzzināt.

Velga, man šķiet, audzinājusi visus Latvijas meža zvērus – stirnas, aļņus, lāčus, lapsas, lūšus, briežus, ežus, arī putnus un vēl un vēl… Cik nenormāli interesanti un briesmīgi grūti. Zinu, ka muļķīgi salīdzināt, bet es savu kaķenīti izaudzināju, kopš viņai bija nedēļa – ar visām nakts barošanām un ķēzīšanu kur pagadās, tāpēc es it kā mazliet saprotu Velgas saikni ar izaudzinātajiem dzīvnieku mazuļiem – lācenīte Ilzīte viņai ir kā pašas bērns, audzināts un lolots kopš dzimšanas, bet Ilzītei viņa vienkārši ir mamma – milzīgs lācis nāk pie cilvēka mīļoties un dot bučas. Viņa tāda Eiropā esot vienīgā.

Bet ne viss ir kā pasakā. Tas ir neiedomājami smags darbs, kad tu visu savu laiku velti kādai dzīvībiņai, pieķeries, un tad notiek kāds negadījums, un zvēriņa vairs nav. Pārdzīvojumi ir briesmīgi un es apbrīnoju viņas stipro raksturu gan attiecībā uz dzīvniekiem, gan darbā (jo vadība bieži pieņem pilnīgi nedraudzīgus lēmumus) un privātajā dzīvē, kas arī nav bijusi viegla.

Godīgi sakot, man pilnīgi vienalga, cik vienkāršā stāstījumā grāmata sarakstīta, es tai vienkārši aizrautīgi plūdu cauri. Smējos un raudāju, goda vārds, un man tā nekad nav. Kaut ko lasot, citreiz pasmaidu, bet kāda vēl raudāšana, tas ir absurds. Bet te nu es esmu – vakar 2.30 pa nakti sēžu un lasu ar miglainām acīm. Grāmata mani saraudināja 3x un šī ir vienīgā, kurai tas izdevies. Dikti emocionāla un mīļa grāmata, iesaku visiem dzīvnieku draugiem. Noteikti patiks arī tiem, kas lasīja Ingmāra Līdakas “Zoodārzs manā pagalmā”. No piecām zvaigznēm dodu astoņas. Esmu izsmelta un gribu uz Līgatni.

Biedējošais birojs – Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās (Vigants Lesausks, Inese Mūrniece)

97899341903772016. gads, 251. lpp., izdevējs SIA Homo Optimus

Jums kādreiz ir bijis jāzvana un kādam kaut kas jāpārdod vai jālūdz? Kādreiz arī noteikti ir zvanījis kāds no LMT vai Bites un centies pārvilināt pie sevis, bet tas droši vien neizdevās. Un kāpēc? Šī grāmata paskaidros kāpēc, un stāsta veidā palīdzēs saprast, kā pareizi cilvēkiem jāpārdod idejas un produkti.

Sāksim ar to, ka vāciņš un nosaukums liek domāt par klasisko “padomu grāmatu”, kādu ir ne mazums, un kas sola pasauli nolikt pie kājām; tāpēc biju patīkami pārsteigta, ka šeit ir gan galvenā varone, gan sižets. Magdalēna pieņemta darbā kādā igauņu uzņēmumā, kas veido un pārdod programmatūru uzņēmumiem. Meitene ātri vien saprot, ka, vienkārši zvanot un piedāvājot, viņu ātri vien atlaidīs. Klausule sāk likties biedējoša un zaļā zvana ikoniņa liek sirdij pukstēt straujāk. Es viņu ļoti labi saprotu, jo man ne reizi vien bijušas šādas pašas izjūtas, un tas ir diezgan smieklīgi. Bet patiesi! Magdalēnai ir paveicies ar lieliskiem kolēģiem un priekšnieku, kas iemāca viņai pārdošanas mākslu un labu biroja etiķeti.

Šī nav daiļliteratūra un šis nav arī norādījumu un piemēru krājums, tāpēc, es teiktu, ka panākts zelta vidusceļš, kā cilvēkam interesanti iemācīties ko jaunu un attīstīt savas prasmes līdz ar Magdalēnu, kas sāk no nulles. Šis pilnīgi noteikti ir must-read visiem, kas nodarbojas ar jebkāda veida pārdošanu, kam ir savs produkts vai piedāvājums. Soli pa solim ejam cauri pārdošanas taktikai, sākot ar to, kā pareizi uzrunāt sekretāres, kurām nekad neko nevajag, kā uzvesties tikšanās reizēs ar super-aizņemtiem biznesmeņiem un prezentēt produktu, līdz pat labai klienta apakalpošanai projekta izpildē. Un nebūt nav garlaicīgi, izlasīju divās dienās, kas man bija tiešām sen neredzēts temps. Tā vien gribas grāmatu kādam nodot tālāk, iesaku!

 

Latvijas drūmā puse – Norakstītie (Ilga Raščevska)

300x0_norakstitie_978-9934-0-5811-0415 lpp., Zvaigzne ABC, 2016

Es reti kad pērku tikko iznākušas grāmatas, jo parasti nav īpaša iemesla steigties un varu arī pagaidīt līdz atlaidēm. Šoreiz ieraudzīju, ka iznāks šāda grāmata, izlasīju pāris teikumu aprakstu, no kura tāpat neko daudz nevar saprast, un izdomāju, ka ļoti vajag. Nākamajā reizē, kad biju grāmatnīcā, ieraudzīju un nopirku, pēc dažām minūtēm pieturā jau sāku lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Latvijas lauku iedzīvotāji – jaunāki/vecāki, gudrāki/dumjāki, ar ambīcijām/bez jebkāda dzīves mērķa. Stāsts iesākas ar kādas dzērajas nāvi kārtējā dzerstiņā un lasītājs sāk iepazīt vietējos iedzīvotājus. Es pa lielam visus iedalīju trīs grupās: apzīnīgie pieaugušie, nelabvēlīgie pieaugušie un tam visam pa vidu viņu bērni un jaunieši. Lai arī tēlu ir diezgan daudz, iepazīstam katra iekšējo pasauli, lai cik tā būtu neglīta, klusa vai vēl naiva.

Galvenajās lomās ir pusaudži, un rakstniece labi parāda, cik viņi ir viegli ietekmējami un kā vide, no kuras viņi nāk, iespaido viņu nākotni un izvēles. Cik ļoti var noiet no ceļa, ja tev vienkārši nav ko darīt un nav arī labas rīcības piemēra. Un lai arī šis ir romāns, mēs taču labi zinam, ka tā ir realitāte, tāpēc arī blogā šo grāmatu lieku zem kategorijas “Patiesie stāsti”. Visi saka, “tik briesmīga grāmata, šausmas”, bet es nevairos ieskatīties patiesībai acīs, man šis liekas tikpat interesanti, kā latviešu veiksmes stāsti. Kā jau grāmatas atklāšanā tika minēts – šis stāsts nācis novēlots par 20 gadiem, jo bērnu namos dzīvojot jau bāreņu otrā paaudze. Lai arī grāmatai jāiet cauri kā tumšam tuneli, galā tomēr parādās gaisma. Ļoti gaidu autores nākamo grāmatu.

Starp citu, man šķiet šī bija jaukākā un omulīgākā autore, kādu esmu redzējusi, jo viņa vienkārši nav rakstniece un tas visu padara vēl labāku. :)

Muļķīgās ilūzijas – Lielā pasaule (Vilis Kasims)

downloadMansards, 2015., 221 lpp.

Gribēju atsākt darbošanos blogā ar ko ātru un ne pārāk sarežģītu, kam šī grāmata lieliski atbilst. Grāmatas izvēlē nenoliedzami nostrādāja tas, ka autors pats ir blogris.

Stāsts ir par jauniešu bariņu, kas izlēmuši veidot paši savu Latviju jeb Lielo pasauli, un vasarā dodas uz laukiem pie Salacas upes, lai savus plānus īstenotu. Idejas kā mājas, bet darbības, diemžēl, nekādas. Grupiņa kaut kā apreibusi plūst cauri dienām mēģinot panākt progresu, bet ir paši ar savām problēmām tā noņēmušies, ka nopietniem darbiem neviens neķeras klāt.  Tēlu dažādības noteikti netrūkst, un autors labi ieved lasītāju jauniešu neveiklajā jūtu pasaulē, kurā dominē lieli nākotnes plāni, interese par apreibināšanos un simpātijas vienam pret otru. Pārsvarā grāmatā tiek sekots līdzi Armanda pārdzīvojumiem. Viņš man likās tāda maigā, klusā dvēsele, kas īstenībā kompānijai nes diezgan lielu labumu pats to neapzinoties.

Pirmkārt, grāmata man lika vairākas reizes skaļi iesmieties, man tas ir retums īstenībā, jau tāpēc vien var apgalvot, ka man tā patika. Otrkārt, abi galvenie puiši bija no Kurzemes puses, līdz ar to viņu runātais bija ar pamatīgu akcentu, kas arī mani labi izklaidēja – nebiju vēl neko tādu citur lasījusi. Es pieļauju, ka tiem, kas tādu runu nav dzirdējuši dzīvajā, varbūt lasīja viņu sarunas ar grūtībām.

Katrā ziņā man grāmata vienkārši patīk – viegls darbs, kas atšķir domātājus no darītājiem.

Latvju virsnieks nr. 35473 (Roberts Gabris)

index328 lpp.

Jumava, 2013.

Pēdējā laikā prasījās pēc grāmatas ar vēsturiskiem notikumiem, un šis darbs ar vien biežāk ienāca prātā. Prieks, ka grāmata ir gan vēlreiz izdota kopš padomjlaikiem, gan iztulkota un izdota angļu valodā.

Roberts Gabris ir uzrakstījis atmiņu stāstu par to, kā vienā dienā viņa dzīve apgriežas kājām gaisā – viņu kopā ar vēl citiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem aizved uz mežu, nostāda rindiņā. Gabrim jau šķiet, ka tūlīt viņus visus nošaus, bet tā vietā tiek piespriests, kā tas lielākajai daļai izrādījās, daudz lēnāks nāves sods  – viņus visus (pavisam kopā ap 500) izsūta uz Krieviju, Noriļsku, lai strādātu nežēlīgajās darba nometnēs. Ar viltu un par pilnīgu sīkumu (ja pareizi atceros, tas bija slavenais 58. pants) viņam tiek piespriesti 10 gadi smaga darba, nekādas atpūtas, komforta vai normālas pārtikas.

Viņš iziet cauri dažādiem posmiem – gan darbu kopā ar citiem latviešiem, gan ikdienu kopā ar krieviem, kas nometnēs jau kļuvuši kā dzīvnieki; laiku, kad licies, viņš kādu darba dienu vienkārši nomirs badā un arī to “trekno” laiku, kad strādāja virtuvē. Un tam visam pāri nežēlīgās Krievijas ziemas un neremdināmas ilgas pēc mīlļotās sievas un meitas.

Lai arī pēc teorijas darba nometnē Krievijā apstākļiem nevajadzētu tik krasi atšķirties, viņš daudz ko piedzīvo un iemācās vēl vairāk. Cilvēka izdzīvošanas spējas tiešām ir apbrīnojamas, gribasspēks Gabrim ir nesalaužams. Apbrīnoju viņa spējas prast izdzīvot, tā teikt, pēc džungļu likumiem, kur ir zināms barvedis, ir savs uzvedības kodekss un hierarhija, kaut arī visi ir vienādos, nožēlojamos apstākļos. Tomēr viņš saglabā savu darba ētiku un godīgumu. Un tā veseli 10 gadi svešatnē ar smagu fizisku darbu, bez ģimenes un ar neskaidrību par to, ko nesīs rītdiena. Tiešām laba grāmata vēstures/dzīvesstāstu interesentiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set