Kapsētas grāmata (Nīls Geimens)

300x0_coverZvaigzne ABC, 2010., 316 lpp.

Kāpēc es neesmu sajūsmā par Geimena grāmatām? Šķiet, ka visiem citiem viņš ir daudz mīļāks, līdz ar to liekas, ka kaut ko palaižu garām. Katrā ziņā šī bija trešā Geimena grāmata, ko lasīju, un novērtēju ar 3/5.

Stāsts sākas ar ģimenes slepkavību, kurā izdzīvo tikai mazais puisēns, jo viņam izdevās izlīst no gultiņas un aizklīst līdz kapsētai kalnā. Tur mīt ļoti daudz draudzīgu spoku, kas kopā izlemj, ka puisēns šeit jāizaudzina, jo viņam vairs nav ģimenes, kas varētu par mazo parūpēties. Viņi puisēnam dod vārdu – Neviens Ouvens. Lai arī kapsētā ir daudz lietu ko uzzināt un pētīt, tikpat vilinoša ir arī ārpasaule, turklāt, jāpatur prātā, ka slepkava joprojām vēlas atrast Ouvenu un viņu nogalināt.

Šo grāmatu divreiz iesāku lasīt angliski, bet valoda bija samērā sarežģīta, tāpēc vajadzēja pamatīgu koncentrēšanos, kam man nepietika spēka. Domāju, latviski jau gan būs vieglāk. Vieglāk, protams, bija, bet es neteiktu, ka man ļoti patika. Ja paskatās no malas uz konceptu, šķiet manai gaumei atbilstoši – puiku audzina kapsētas spoki, tāda drūmīgi biedējoša noskaņa, bet kaut kā neaizķēra mani. Varbūt tāpēc, ka būtībā tā ir grāmata bērniem. Man pietrūka padziļinātāks vietu, notikumu, tēlu apraksts, kas varbūt stingrāk noturētu manu uzmanību, jo diezgan bieži skaitīju cik lappušu vēl atlikušas. Bieži arī aizdomājos par kaut ko pavisam citu, un tad nesapratu kāpēc un kur risinās kādi sižeta notikumi. Šķiet, Koralīna man vairāk gāja pie sirds. Šajā stāstā man patika, ka spokiem kapsētā bija tāda kā sava pasaulīte un viņi nav biedējošais elements, jo jābaidās ir no cilvēkiem, tas tā forši likās.

Es laikam Geimenu likšu mierā uz kādiem pāris gadiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Jebkuram, kurš strādā ar klientiem – Izdzīvot starp haizivīm (Hārvijs B. Makejs)

IZDZIVOT STARP HAIZIVIM vaksZoldnera izdevniecība, 2011. gads, 219 lpp.

Šī ir otrā “padomu” tipa grāmata ko esmu lasījusi, jo šobrīd mazliet mainu karjeras virzienu, tāpēc šādas iedvesmojošas grāmatas nāk tikai par labu. )

Autors ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas kļuvušas par New York Times bestselleriem, tulkotas 30+ valodās, izdotas 100+ miljonos eksemplāru. Man vienmēr licies jocīgi, ka par spīti šādai popularitātei, par šādiem treneriem uzzina tikai tad, ja meklē tieši to, ko viņi piedāvā. Pirms koučinga sākšanas Hārvijs nopirka aplokšņu ražošanas biznesu un to bieži ņem par piemēru savās pamācībās. Aploksnes – liekas garlaicīgi un šķiet, ka šādā biznesā varētu būt sarežģīti veidot kādu izaugsmi, bet redz, ka viņam sanāca, tad jau kaut kāds pamats tur ir tajās 140 atziņās.

Katrā ziņā, grāmata man ļoti patika un kāds lasītājs jau cītīgi visas spilgtākās atziņas bija grāmatā man jau ar zīmuli pasvītrojis. Grāmata sadalīta septiņās daļās – pārdošana, darījumu slēgšana, menedžments, vispārējas atziņas, par savu bērnu panākumiem un kopsavilkums. Protams, ne viss attieksies uz visiem, bet man bija interesanti lasīt arī daļas, kas uz mani īsti neattiektos pagaidām. Visvērtīgāk būtu labākās atziņas izrakstīt vai turēt kaut kur acu priekšā, jo izlasot grāmatu jau dzīvi neizmainīsi, bet kādu niansi sākt ievērot būtu tikai pozitīvi.Hārvijs māca kā apieties ar klientiem, kā pārdot, pirkt, izmantot visādus trikus, lai iegūtu vairāk informācijas un būt profesionālam. Viņa acīs nav kādas noteiktas profesijas, pamatā mēs visi kaut ko pārdodam, vai tās būtu mūsu prasmes, preces, laiks vai kas cits.

“Pierakstiet savus mērķus – jo tas ir vienīgais veids, kā jūs varat piešķirt tiem substanci, kas mudinātu sasniegt tos.”

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Man par daudz – XY (Sandro Veronēzi)

veronezi_xyJāņa rozes apgāds, 2012. gads, 390 lpp.

Sandro latviešu lasītājiem jau sen vairs nav jaunums, bet es tikai tagad ielēcu tai vilcienā. Prātā bija palikušas tikai pozitīvas atsauksmes par viņa darbiem, tāpēc gaidīju, ka darbs būs lasīšanas vērts, bet kļūdījos.

Nomaļā kalnu ciematiņā kādā ziemas rītā tiek atrasti 11 cilvēku līķi pie asinīs nosmērēta koka. Katrs cilvēks nomiris savādākā veidā un lielākā daļa nemaz nebūtu klasificējami kā nogalināti, tāpēc arī izmeklētāji ir apmulsuši ne mazāk par ciema iezīvotājiem. Visu šo notikumu apspēlē no divām perspektīvām – ciema priestera un iebraucējas psihiatres, kuri abi par šo atgadījumu zina samērā daudz, tomēr nespēj tam rast kādu risinājumu vai izskaidrojumu.

Grāmata man iesākās lieliski – tik mistisks un šaušalīgs notikums, super. Bet tad pamazām no tāda trillerveidīga stāsta tas pārtapa vienmuļā atspoguļojumā par to, kas notika ar ciema iezīvotājiem individuāli, un gala beigās kļuva pārlieku filozofisks, lai gribētos to pat pabeigt. Bet es izlasīju līdz galam un palika totāla nepabeigtības sajūta. Jā, tas nebija vis trilleris, kuram gaidāms risinājums, bet bija jānovērtē, kā šāds traģisks gadījums ietekmē cilvēku dzīves. Diemžēl man šādas grāmatas ļoti nepatīk, man vajag notikumus, vai vismaz interesantu jūtu pasauli, šeit, man likās, ir tikai ļoti daudz apmulsušu cilvēku, kuri notikuma dēļ sāk atcerēties pagātnes rēgus vai maina uzvedību.

Gribēju pajautāt pārējiem – kādas ir citas autora grāmatas, pieļauju, ka līdzīgas? Ja tā, tad laikam nebūs manā gaumē, vismaz pagaidām.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Ļoti sāpīgi – Cinka zēni (Svetlana Aleksijeviča)

cinkazeeni_originalJumava, 2014., 263 lpp.

Svetlanas grāmata par Černobiļu man šķita kaut kas vienreizīgs, unikāls un tik patiess (linku uz rakstu nelikšu, jo rakstīju sen, un manuprāt galīgi garām). Cinka zēni ir tādi paši, liekas, pat vēl iespaidīgāki.

Grāmata ir ir veidota rakstnieces patieso stāstu stilā – apkopotas daudzas jo dauzas sarunas ar Afganistānas karā iesaistītajiem – kareivjiem, viņu vadoņiem, mammām, sievām, kara medmāsām. Padomju – afgāņu karš ilga desmit gadus. Šī kara skartie atzīst tikai tos cilvēkus, kas arī tajā bijuši iesaistīti. Pārējie viņiem ir svešinieki, kas viņus nespēj saprast.

Kaut arī stāsti savā starpā ir līdzīgi, katrs iesaistītais to izjūt savādāk. Kāds atgriežoties nodzeras, cits turpina parastu dzīvi, bet neviens nespēj pieredzēto aizmirst. Viņi saka, ka šeit – tā vairs nav dzīve, nekas vairs tā kā pēc Afganistānas. Mainās domas par nāvi, par cilvēkiem – nāve ir ikdienišķa, turpat blakus katru brīdi, bet cilvēks ir dzīvnieks, kuram nav nekādu robežu. Dauzi karā sūtītie un brīvprātīgie bija jauni puiši, kas nesaprata, kas ir karš un nemācēja nogalināt. Bet iemācījās. Pierada pie visa – pazemošanas no biedru puses, nepilnvērtīga ēdiena, sliktiem vides apstākļiem, nāves. Centās aizmirsties apreibinošās vielās. Savukārt televīzijā un avīzēs – padomju kareivji draudzējas ar afganistānas armijniekiem un stāda kokus. Daudz biežāka bija aina, kur draugi uzkāpj uz mīnām un no viņiem nekā vairs nepaliek. Visā grāmatā atceros tikai vienu kaut cik pozitīvu stāstu un tas mani izsita no sliedēm.

Lai cik grūti ietu vīriem karā, viņu dzīves sievietēm gāja teju tik pat smagi. Teikšu godīgi, uz beigām lasot kārtējo mammas stāstu, kas nevar vairs normāli dzīvot, kopš vienīgais dēls miris Afganistānā un atvests cinka zārkā, biju tuvu asarām. Līz šim neviena grāmata nav tik tālu mani novedusi. Viss ir tik vienkārši, bet dzīvi uzrakstīts, liekas – dzirdu kā cilvēks stāsta.

Es viņu izvēlējos pirmā. Stāvēja garš, skaists puisis. “Meitenes,” es teicu, “manējais.” Piegāju un uzlūdzu viņu uz dāmu deju, meitenes uzlūdz kavalierus… Bet es uzlūdzu likteni…

Dzenu sevi uz darbu kā uz melnu tuneli. Ja man būs laiks virtuvē apsēsties un paskatīties pa logu, es sajukšu prātā. Mani var glābt tikai mokas.

Tiešām neaizmirstama grāmata. Sāpes, skumjas un bailes no tās vienkārši plūst.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Muļķīgās ilūzijas – Lielā pasaule (Vilis Kasims)

downloadMansards, 2015., 221 lpp.

Gribēju atsākt darbošanos blogā ar ko ātru un ne pārāk sarežģītu, kam šī grāmata lieliski atbilst. Grāmatas izvēlē nenoliedzami nostrādāja tas, ka autors pats ir blogris.

Stāsts ir par jauniešu bariņu, kas izlēmuši veidot paši savu Latviju jeb Lielo pasauli, un vasarā dodas uz laukiem pie Salacas upes, lai savus plānus īstenotu. Idejas kā mājas, bet darbības, diemžēl, nekādas. Grupiņa kaut kā apreibusi plūst cauri dienām mēģinot panākt progresu, bet ir paši ar savām problēmām tā noņēmušies, ka nopietniem darbiem neviens neķeras klāt.  Tēlu dažādības noteikti netrūkst, un autors labi ieved lasītāju jauniešu neveiklajā jūtu pasaulē, kurā dominē lieli nākotnes plāni, interese par apreibināšanos un simpātijas vienam pret otru. Pārsvarā grāmatā tiek sekots līdzi Armanda pārdzīvojumiem. Viņš man likās tāda maigā, klusā dvēsele, kas īstenībā kompānijai nes diezgan lielu labumu pats to neapzinoties.

Pirmkārt, grāmata man lika vairākas reizes skaļi iesmieties, man tas ir retums īstenībā, jau tāpēc vien var apgalvot, ka man tā patika. Otrkārt, abi galvenie puiši bija no Kurzemes puses, līdz ar to viņu runātais bija ar pamatīgu akcentu, kas arī mani labi izklaidēja – nebiju vēl neko tādu citur lasījusi. Es pieļauju, ka tiem, kas tādu runu nav dzirdējuši dzīvajā, varbūt lasīja viņu sarunas ar grūtībām.

Katrā ziņā man grāmata vienkārši patīk – viegls darbs, kas atšķir domātājus no darītājiem.

Latvju virsnieks nr. 35473 (Roberts Gabris)

index328 lpp.

Jumava, 2013.

Pēdējā laikā prasījās pēc grāmatas ar vēsturiskiem notikumiem, un šis darbs ar vien biežāk ienāca prātā. Prieks, ka grāmata ir gan vēlreiz izdota kopš padomjlaikiem, gan iztulkota un izdota angļu valodā.

Roberts Gabris ir uzrakstījis atmiņu stāstu par to, kā vienā dienā viņa dzīve apgriežas kājām gaisā – viņu kopā ar vēl citiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem aizved uz mežu, nostāda rindiņā. Gabrim jau šķiet, ka tūlīt viņus visus nošaus, bet tā vietā tiek piespriests, kā tas lielākajai daļai izrādījās, daudz lēnāks nāves sods  – viņus visus (pavisam kopā ap 500) izsūta uz Krieviju, Noriļsku, lai strādātu nežēlīgajās darba nometnēs. Ar viltu un par pilnīgu sīkumu (ja pareizi atceros, tas bija slavenais 58. pants) viņam tiek piespriesti 10 gadi smaga darba, nekādas atpūtas, komforta vai normālas pārtikas.

Viņš iziet cauri dažādiem posmiem – gan darbu kopā ar citiem latviešiem, gan ikdienu kopā ar krieviem, kas nometnēs jau kļuvuši kā dzīvnieki; laiku, kad licies, viņš kādu darba dienu vienkārši nomirs badā un arī to “trekno” laiku, kad strādāja virtuvē. Un tam visam pāri nežēlīgās Krievijas ziemas un neremdināmas ilgas pēc mīlļotās sievas un meitas.

Lai arī pēc teorijas darba nometnē Krievijā apstākļiem nevajadzētu tik krasi atšķirties, viņš daudz ko piedzīvo un iemācās vēl vairāk. Cilvēka izdzīvošanas spējas tiešām ir apbrīnojamas, gribasspēks Gabrim ir nesalaužams. Apbrīnoju viņa spējas prast izdzīvot, tā teikt, pēc džungļu likumiem, kur ir zināms barvedis, ir savs uzvedības kodekss un hierarhija, kaut arī visi ir vienādos, nožēlojamos apstākļos. Tomēr viņš saglabā savu darba ētiku un godīgumu. Un tā veseli 10 gadi svešatnē ar smagu fizisku darbu, bez ģimenes un ar neskaidrību par to, ko nesīs rītdiena. Tiešām laba grāmata vēstures/dzīvesstāstu interesentiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Mans prieks un lepnums

Nu jau lielākā daļa blogeru ir atrādījuši savus grāmatu krājumus, un tie bija tiešām interesanti raksti, ko lasīt. Vispār šādu rakstu gribēju taisīt jau pirms laba laika. Un tā kā rindā jau stāv kādu piecu grāmatu recenzijas – bez turpmākas vilcināšanās, prezentēju savu grāmatplauktu.

Tāds nu viņš ir visā savā godībā. Ja neskaita pašu pirmo plauktu, pārējie visi ir sakārtoti pa krāsiņām – man patīk smukas lietas, tāpēc šajā gadījumā esmu ļoti nepraktiska latviete un nekādus žanrus, autorus vai sērijas neņemu vērā.

IMAG0231

Pirmajā plauktā saliku gandrīz visas “nozares” grāmatas, ja tā var teikt + HP nepilnā sērija + sākums melnajām grāmatām. No Rīgas baleta gribas izplēst kādu no ilustrētajām lapām un likt pie sienas, bet tad tomēr iestājas bijība un pārdomāju. Latvija dejo ir īpaša ar to, ka tur minēts arī mana kolektīva nosaukums – viens vārdiņš, bet tomēr. Turpat netālu ir arī mans pagaidām vienīgais komikss. Būtu jau forši viņus vairāk krāt/lasīt, bet tiešām dārgs prieks par tik plānu žurnāliņu. Obligāti lasāmo grāmatu grāmatā protams ir saliktas lapiņas ar jau izlasītiem darbiem.

IMAG0232

Šeit ir melno muguriņu plaukts, šīs ir nospiedošā vairākumā. Šādi tādi krimiķi, diezgan daudz darbu angļu valodā. Šajā plauktiņā man mīļie eksemplāri ir vecais “Noziegums un sods” izdevums, Jelgava 94, nobružātais Parfīms un mana vienīgā true crime grāmata. Bet vispār melnais man šķiet arī ir visglītākais plaukts, kas ir ļoti pozitīvi, jo tas ir tieši acu līmenī.

IMAG0235

Tālāk seko grāmatas no pelēkā uz balto, uz dīvaini dzeltenīgo, ēnas varbūt mazliet traucē saskatīt. Tās divas, kas stāv atsevišķi horizontāli, tobrīd tika lasītas un tur pilnībā neiederas. Man šeit izceļas vairākas grāmatas – The Earth is Singing, par ko drīz jāuztaisa atsauksme, Clockwork Angel, kas bija totāla vilšanās, Zelta teļš, kas ļoti patika. Dikti gribas izlasīt Siberian Education, bet kaut kas vienmēr pamanās pielīst priekšā. Silva rerum gaida abas pārējās daļas, lai grāmatu sērija ar pārsteidzošāko valodu arī būtu pilnīga.

IMAG0236

Tālāk ir bēšīgi brūnās -> oranžās -> dzeltenās -> sarkanās. Tikko sapratu, ka secība nav īsti pareiza, bet grāmatās tā pāreja kaut kā izdevās. Šajā plauktā lielākie briesmoņi ir Troņu spēle un Amerikāņu traģēdija, kuru lasīšanai būs nopietni jāsaņemas kādu dienu. Šajā plauktā arī ir četras “veco izdevmu” grāmatas, kas ir mans jocīgais paradums – klasiku man gribas vecos sējumos, es nezinu, kāpēc. Pēdējā laikā speciāli meklēju vecākus izdevumus krievu klasikas darbiem.

IMAG0237

Pašā apakšā ir tādas retākas muguriņu krāsas, tāpēc viens gals ir rozā, otrs jau zaļš. :D Šajā plauktā ir vēl viena veca eksemplāra klasika – Parīzes Dievmātes katedrāle; grāmatas, kas varēs remdēt Top Gear beigu sāpi; grāmata krievu valodā ar vājprātīgāko sižetu, kādu jebkad esmu lasījusi; un Mana cīņa. Rebeku nočiepu skolā, atceros to satraukuma brīdi. :D Arī Līdakas grāmta nenoliedzami ir īpaša.

IMAG0238

Šīs visas ir sakrājušās manās pagaidu mājās kopš janvāra aptuveni. Visas nelasītas, jo ja kādu izlasu, tad vedu uz plauktu. Te gan ir draņķīgāka kvalitāte, tāpēc iziešu cauri. Sākot no kreisās ir vecā izdevumā (protams) Dostojevska Piezīmes no mirušo nama, tad seko stāstu izlase par vampīriem, zombijiem, vilkačiem utt., tad ir Kinga From a buick 8, tad ir Hanters S. Tomsons ar Hell’s Angels, kas izklausās nenormāli laba, tālāk ir klasika Emma, visu apjūsmotās Rūgtās sēklas, tālāk ir stāsts par kādu krievu balerīnu, tā mistiskā zelta muguriņa ir Šekspīra dzejoļi ar visādām gleznu ilustrācijām, vispār skaista grāmata. Tālāk ir par Putinu, es pat nezinu kas mani dīdīja to darbu pirkt, laikam sainteresējos par politiku. Blakus ir Karš un miers divos sējumos, vēl viens 60 gadu vecs izdevums. Tam blakus ir Ziemas pils par cara ģimeni, Sieviete baltā (vienīgā, ko no mājām paņēmu līdzi, bet tāpat neesmu izlasījusi), Zemes pīlāri, kas arī prasīs pamatīgu gribasspēku, un visbeidzot informatīva grāmata par mafiju.

photobeamer.com

Beidzot esam nonākuši pie pēdējā etapa – grāmatas gultā, jo man šeit nav naktsskapīša, palodzes vai kā cita rokas stiepiena attālumā. Šī brīža aktuālā grāmata ir Silva rerum trešā daļa, angliski mocos ar Kolinsa stāstiem, kas tikai atbaida no lasīšanas, darbu krieviski vēl neesmu iesākusi, bet diezgan vilinoša izskatās tā bērnu grāmata, oriģinālā saucas “The Girl Who Circumnavigated Fairyland in a Ship of Her Own Making”. Un tad ir franču valodas pašmācības grāmata, arī diezgan forša lieta īstenībā, gribētos tādu arī vācu valodai.

photobeamer1.com

Nu lūk tāda ir mana kolekcija, ja pareizi saskaitīju, jāsanāk 165 grāmatām, ja neskaita čupiņu, kas ir uz atdošanu. Un kas ir smieklīgākais – nav nofotografēta viena vienīga grāmata, kura būtībā ir pati skaistākā visā kolekcijā. :/ Bet par to gan jau citu reizi.

Paldies par uzmanību! :)