Ļoti sāpīgi – Cinka zēni (Svetlana Aleksijeviča)

cinkazeeni_originalJumava, 2014., 263 lpp.

Svetlanas grāmata par Černobiļu man šķita kaut kas vienreizīgs, unikāls un tik patiess (linku uz rakstu nelikšu, jo rakstīju sen, un manuprāt galīgi garām). Cinka zēni ir tādi paši, liekas, pat vēl iespaidīgāki.

Grāmata ir ir veidota rakstnieces patieso stāstu stilā – apkopotas daudzas jo dauzas sarunas ar Afganistānas karā iesaistītajiem – kareivjiem, viņu vadoņiem, mammām, sievām, kara medmāsām. Padomju – afgāņu karš ilga desmit gadus. Šī kara skartie atzīst tikai tos cilvēkus, kas arī tajā bijuši iesaistīti. Pārējie viņiem ir svešinieki, kas viņus nespēj saprast.

Kaut arī stāsti savā starpā ir līdzīgi, katrs iesaistītais to izjūt savādāk. Kāds atgriežoties nodzeras, cits turpina parastu dzīvi, bet neviens nespēj pieredzēto aizmirst. Viņi saka, ka šeit – tā vairs nav dzīve, nekas vairs tā kā pēc Afganistānas. Mainās domas par nāvi, par cilvēkiem – nāve ir ikdienišķa, turpat blakus katru brīdi, bet cilvēks ir dzīvnieks, kuram nav nekādu robežu. Dauzi karā sūtītie un brīvprātīgie bija jauni puiši, kas nesaprata, kas ir karš un nemācēja nogalināt. Bet iemācījās. Pierada pie visa – pazemošanas no biedru puses, nepilnvērtīga ēdiena, sliktiem vides apstākļiem, nāves. Centās aizmirsties apreibinošās vielās. Savukārt televīzijā un avīzēs – padomju kareivji draudzējas ar afganistānas armijniekiem un stāda kokus. Daudz biežāka bija aina, kur draugi uzkāpj uz mīnām un no viņiem nekā vairs nepaliek. Visā grāmatā atceros tikai vienu kaut cik pozitīvu stāstu un tas mani izsita no sliedēm.

Lai cik grūti ietu vīriem karā, viņu dzīves sievietēm gāja teju tik pat smagi. Teikšu godīgi, uz beigām lasot kārtējo mammas stāstu, kas nevar vairs normāli dzīvot, kopš vienīgais dēls miris Afganistānā un atvests cinka zārkā, biju tuvu asarām. Līz šim neviena grāmata nav tik tālu mani novedusi. Viss ir tik vienkārši, bet dzīvi uzrakstīts, liekas – dzirdu kā cilvēks stāsta.

Es viņu izvēlējos pirmā. Stāvēja garš, skaists puisis. “Meitenes,” es teicu, “manējais.” Piegāju un uzlūdzu viņu uz dāmu deju, meitenes uzlūdz kavalierus… Bet es uzlūdzu likteni…

Dzenu sevi uz darbu kā uz melnu tuneli. Ja man būs laiks virtuvē apsēsties un paskatīties pa logu, es sajukšu prātā. Mani var glābt tikai mokas.

Tiešām neaizmirstama grāmata. Sāpes, skumjas un bailes no tās vienkārši plūst.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Advertisements

Muļķīgās ilūzijas – Lielā pasaule (Vilis Kasims)

downloadMansards, 2015., 221 lpp.

Gribēju atsākt darbošanos blogā ar ko ātru un ne pārāk sarežģītu, kam šī grāmata lieliski atbilst. Grāmatas izvēlē nenoliedzami nostrādāja tas, ka autors pats ir blogris.

Stāsts ir par jauniešu bariņu, kas izlēmuši veidot paši savu Latviju jeb Lielo pasauli, un vasarā dodas uz laukiem pie Salacas upes, lai savus plānus īstenotu. Idejas kā mājas, bet darbības, diemžēl, nekādas. Grupiņa kaut kā apreibusi plūst cauri dienām mēģinot panākt progresu, bet ir paši ar savām problēmām tā noņēmušies, ka nopietniem darbiem neviens neķeras klāt.  Tēlu dažādības noteikti netrūkst, un autors labi ieved lasītāju jauniešu neveiklajā jūtu pasaulē, kurā dominē lieli nākotnes plāni, interese par apreibināšanos un simpātijas vienam pret otru. Pārsvarā grāmatā tiek sekots līdzi Armanda pārdzīvojumiem. Viņš man likās tāda maigā, klusā dvēsele, kas īstenībā kompānijai nes diezgan lielu labumu pats to neapzinoties.

Pirmkārt, grāmata man lika vairākas reizes skaļi iesmieties, man tas ir retums īstenībā, jau tāpēc vien var apgalvot, ka man tā patika. Otrkārt, abi galvenie puiši bija no Kurzemes puses, līdz ar to viņu runātais bija ar pamatīgu akcentu, kas arī mani labi izklaidēja – nebiju vēl neko tādu citur lasījusi. Es pieļauju, ka tiem, kas tādu runu nav dzirdējuši dzīvajā, varbūt lasīja viņu sarunas ar grūtībām.

Katrā ziņā man grāmata vienkārši patīk – viegls darbs, kas atšķir domātājus no darītājiem.

Latvju virsnieks nr. 35473 (Roberts Gabris)

index328 lpp.

Jumava, 2013.

Pēdējā laikā prasījās pēc grāmatas ar vēsturiskiem notikumiem, un šis darbs ar vien biežāk ienāca prātā. Prieks, ka grāmata ir gan vēlreiz izdota kopš padomjlaikiem, gan iztulkota un izdota angļu valodā.

Roberts Gabris ir uzrakstījis atmiņu stāstu par to, kā vienā dienā viņa dzīve apgriežas kājām gaisā – viņu kopā ar vēl citiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem aizved uz mežu, nostāda rindiņā. Gabrim jau šķiet, ka tūlīt viņus visus nošaus, bet tā vietā tiek piespriests, kā tas lielākajai daļai izrādījās, daudz lēnāks nāves sods  – viņus visus (pavisam kopā ap 500) izsūta uz Krieviju, Noriļsku, lai strādātu nežēlīgajās darba nometnēs. Ar viltu un par pilnīgu sīkumu (ja pareizi atceros, tas bija slavenais 58. pants) viņam tiek piespriesti 10 gadi smaga darba, nekādas atpūtas, komforta vai normālas pārtikas.

Viņš iziet cauri dažādiem posmiem – gan darbu kopā ar citiem latviešiem, gan ikdienu kopā ar krieviem, kas nometnēs jau kļuvuši kā dzīvnieki; laiku, kad licies, viņš kādu darba dienu vienkārši nomirs badā un arī to “trekno” laiku, kad strādāja virtuvē. Un tam visam pāri nežēlīgās Krievijas ziemas un neremdināmas ilgas pēc mīlļotās sievas un meitas.

Lai arī pēc teorijas darba nometnē Krievijā apstākļiem nevajadzētu tik krasi atšķirties, viņš daudz ko piedzīvo un iemācās vēl vairāk. Cilvēka izdzīvošanas spējas tiešām ir apbrīnojamas, gribasspēks Gabrim ir nesalaužams. Apbrīnoju viņa spējas prast izdzīvot, tā teikt, pēc džungļu likumiem, kur ir zināms barvedis, ir savs uzvedības kodekss un hierarhija, kaut arī visi ir vienādos, nožēlojamos apstākļos. Tomēr viņš saglabā savu darba ētiku un godīgumu. Un tā veseli 10 gadi svešatnē ar smagu fizisku darbu, bez ģimenes un ar neskaidrību par to, ko nesīs rītdiena. Tiešām laba grāmata vēstures/dzīvesstāstu interesentiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Mans prieks un lepnums

Nu jau lielākā daļa blogeru ir atrādījuši savus grāmatu krājumus, un tie bija tiešām interesanti raksti, ko lasīt. Vispār šādu rakstu gribēju taisīt jau pirms laba laika. Un tā kā rindā jau stāv kādu piecu grāmatu recenzijas – bez turpmākas vilcināšanās, prezentēju savu grāmatplauktu.

Tāds nu viņš ir visā savā godībā. Ja neskaita pašu pirmo plauktu, pārējie visi ir sakārtoti pa krāsiņām – man patīk smukas lietas, tāpēc šajā gadījumā esmu ļoti nepraktiska latviete un nekādus žanrus, autorus vai sērijas neņemu vērā.

IMAG0231

Pirmajā plauktā saliku gandrīz visas “nozares” grāmatas, ja tā var teikt + HP nepilnā sērija + sākums melnajām grāmatām. No Rīgas baleta gribas izplēst kādu no ilustrētajām lapām un likt pie sienas, bet tad tomēr iestājas bijība un pārdomāju. Latvija dejo ir īpaša ar to, ka tur minēts arī mana kolektīva nosaukums – viens vārdiņš, bet tomēr. Turpat netālu ir arī mans pagaidām vienīgais komikss. Būtu jau forši viņus vairāk krāt/lasīt, bet tiešām dārgs prieks par tik plānu žurnāliņu. Obligāti lasāmo grāmatu grāmatā protams ir saliktas lapiņas ar jau izlasītiem darbiem.

IMAG0232

Šeit ir melno muguriņu plaukts, šīs ir nospiedošā vairākumā. Šādi tādi krimiķi, diezgan daudz darbu angļu valodā. Šajā plauktiņā man mīļie eksemplāri ir vecais “Noziegums un sods” izdevums, Jelgava 94, nobružātais Parfīms un mana vienīgā true crime grāmata. Bet vispār melnais man šķiet arī ir visglītākais plaukts, kas ir ļoti pozitīvi, jo tas ir tieši acu līmenī.

IMAG0235

Tālāk seko grāmatas no pelēkā uz balto, uz dīvaini dzeltenīgo, ēnas varbūt mazliet traucē saskatīt. Tās divas, kas stāv atsevišķi horizontāli, tobrīd tika lasītas un tur pilnībā neiederas. Man šeit izceļas vairākas grāmatas – The Earth is Singing, par ko drīz jāuztaisa atsauksme, Clockwork Angel, kas bija totāla vilšanās, Zelta teļš, kas ļoti patika. Dikti gribas izlasīt Siberian Education, bet kaut kas vienmēr pamanās pielīst priekšā. Silva rerum gaida abas pārējās daļas, lai grāmatu sērija ar pārsteidzošāko valodu arī būtu pilnīga.

IMAG0236

Tālāk ir bēšīgi brūnās -> oranžās -> dzeltenās -> sarkanās. Tikko sapratu, ka secība nav īsti pareiza, bet grāmatās tā pāreja kaut kā izdevās. Šajā plauktā lielākie briesmoņi ir Troņu spēle un Amerikāņu traģēdija, kuru lasīšanai būs nopietni jāsaņemas kādu dienu. Šajā plauktā arī ir četras “veco izdevmu” grāmatas, kas ir mans jocīgais paradums – klasiku man gribas vecos sējumos, es nezinu, kāpēc. Pēdējā laikā speciāli meklēju vecākus izdevumus krievu klasikas darbiem.

IMAG0237

Pašā apakšā ir tādas retākas muguriņu krāsas, tāpēc viens gals ir rozā, otrs jau zaļš. :D Šajā plauktā ir vēl viena veca eksemplāra klasika – Parīzes Dievmātes katedrāle; grāmatas, kas varēs remdēt Top Gear beigu sāpi; grāmata krievu valodā ar vājprātīgāko sižetu, kādu jebkad esmu lasījusi; un Mana cīņa. Rebeku nočiepu skolā, atceros to satraukuma brīdi. :D Arī Līdakas grāmta nenoliedzami ir īpaša.

IMAG0238

Šīs visas ir sakrājušās manās pagaidu mājās kopš janvāra aptuveni. Visas nelasītas, jo ja kādu izlasu, tad vedu uz plauktu. Te gan ir draņķīgāka kvalitāte, tāpēc iziešu cauri. Sākot no kreisās ir vecā izdevumā (protams) Dostojevska Piezīmes no mirušo nama, tad seko stāstu izlase par vampīriem, zombijiem, vilkačiem utt., tad ir Kinga From a buick 8, tad ir Hanters S. Tomsons ar Hell’s Angels, kas izklausās nenormāli laba, tālāk ir klasika Emma, visu apjūsmotās Rūgtās sēklas, tālāk ir stāsts par kādu krievu balerīnu, tā mistiskā zelta muguriņa ir Šekspīra dzejoļi ar visādām gleznu ilustrācijām, vispār skaista grāmata. Tālāk ir par Putinu, es pat nezinu kas mani dīdīja to darbu pirkt, laikam sainteresējos par politiku. Blakus ir Karš un miers divos sējumos, vēl viens 60 gadu vecs izdevums. Tam blakus ir Ziemas pils par cara ģimeni, Sieviete baltā (vienīgā, ko no mājām paņēmu līdzi, bet tāpat neesmu izlasījusi), Zemes pīlāri, kas arī prasīs pamatīgu gribasspēku, un visbeidzot informatīva grāmata par mafiju.

photobeamer.com

Beidzot esam nonākuši pie pēdējā etapa – grāmatas gultā, jo man šeit nav naktsskapīša, palodzes vai kā cita rokas stiepiena attālumā. Šī brīža aktuālā grāmata ir Silva rerum trešā daļa, angliski mocos ar Kolinsa stāstiem, kas tikai atbaida no lasīšanas, darbu krieviski vēl neesmu iesākusi, bet diezgan vilinoša izskatās tā bērnu grāmata, oriģinālā saucas “The Girl Who Circumnavigated Fairyland in a Ship of Her Own Making”. Un tad ir franču valodas pašmācības grāmata, arī diezgan forša lieta īstenībā, gribētos tādu arī vācu valodai.

photobeamer1.com

Nu lūk tāda ir mana kolekcija, ja pareizi saskaitīju, jāsanāk 165 grāmatām, ja neskaita čupiņu, kas ir uz atdošanu. Un kas ir smieklīgākais – nav nofotografēta viena vienīga grāmata, kura būtībā ir pati skaistākā visā kolekcijā. :/ Bet par to gan jau citu reizi.

Paldies par uzmanību! :)

Radoša šausmenīte – Horrorstör (Grady Hendrix)

Horrorstor_final_300dpi243 lpp.

Quirk Books, 2014.

Šī grāmata bija diezgan populāra booktube video pagājušogad. Veikalā ieraudzīju un uzreiz paķēru, jo pie šīs grāmatiņas ir labi piestrādāts vizuāli un īstenībā, tas, kas iekšā sarakstīts, arī bija tīri labs. Turklāt man ir jocīga pazīšanās sajūta (?) par grāmatām, kuras tik bieži esmu redzējusi visādos ārzemnieku video.

Galvenajā lomā ir augstskolas vecuma meitene, kas dzīvē neko nav sasniegusi, tikai kaut kā kuļas, un godīgi sakot, rakstot šo tekstu es nemaz neatceros kā viņu sauc. Viņa strādā milzīgā mēbeļu veikalā, diezgan zemā amatā un viņas darbs viņu nemaz neinteresē. Ar laiku darbinieki no rītiem sāk ievērot, ka veikalā šis tas ir saplēsts, pazudis, sasmērēts, bet veikals pa nakti ir slēgts un šeit neviena nav. Drīz brauks pārbaudes, tāpēc visam jābūt perfekti – veikala vadītājs nolemj kopā ar meiteni un vēl vienu kasieri palikt maiņā arī pa nakti, lai noskaidrotu, kas notiek. Un tā sākas viņu sirreālie piedzīvojumi.

Īstenībā biju nez kāpēc gaidījusi zombiju stāstu, bet tas nav diezko loģiski no manas puses. Īstenībā stāsts tēmēts uz paranormālo pusi, kas jau ir krietni labāk. Neparasta ir arī ideja par pašu spokošanās vietu – parasts mēbeļu veikals. Grāmatas tēli ir lielākoties viduvēji, viņi tikai spēlē lomu, nevis iedvesmo, kas arī ir diezgan atbilstoši grāmatas tonim. Kaut arī galvenā varone sākumā šķita kaitinoša, vismaz uz grāmatas beigām viņa izmainījās uz labo pusi.  Vislabākā stāsta daļa ir mindfuck, kad nesaproti, kas vispār notiek un kas vēl var notikt, jo iespējams ir viss. Sižets iet uz priekšu ļoti strauji, es pieļauju, ka grāmatu var izlasīt arī vienā dienā (pat es). Kaut arī stāsts ir diezgan labs, lielākos bonuspunktus grāmata nopelna par dizainu – Ikea kataloga izskatā, katra nodaļa sākas ar tai atbilstošās mēbeles aprakstu. Attēli, kuponi, reklāmas – radoši! Diezgan interesants darbs, ko turēt savā kolekcijā. Katrā ziņā šī grāmata ir pelnījusi īkšķus uz augšu gan pēc satura, gan vizuālā noformējuma – godīgi sakot, nebiju to gaidījusi.

BtzJDDCIAAAa3YQ

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Atmiņu stāsts – Parindenis (Liliana Lungina)

Parindenis354 lpp.

Jāņa Rozes apgāds, 2012.

Jau kādu laiku gribēju šo grāmatu izlasīt, jo šādi likteņstāsti īstenībā ir ļoti laba lieta – tiešs ieskats vēsturē. Likās, vēl nesen izdota, bet jau divi gadi pagājuši – tāpēc tagad, kad visi jau zin par šo grāmatu, es arī varu pieslēgties ar saviem iespaidiem.

Liliana šo pašu dzīvesstāstu ir teikusi arī dokumentālajā filmā, kas arī kļuva ļoti populāra, un mani tas nebūt nepārsteidz, jo viņas dzīve bijusi pilna kultūras, valodu, briesmu, piedzīvojumu, draugu un vēl, un vēl. Viņa tik daudz ko redzējusi un kontrasts dažādos dzīves mirkļos ir ļoti izteikts – no smalka apģērba Parīzē līdz badam Krievijas sādžā. Lilianas gribasspēks nekad neizsīkst. Bērnību viņa pavadījusi Francijā, pusaudzes gadus Vācijā, vēlāk – ar mammu aizbraukušas uz Krieviju pie tēta, tāpēc viņa prot visas trīs valodas, jo kopumā mācījusies 12 skolās. Vai jūs varat iedomāties to apņēmību?

Par bērnību gan tik daudz nav stāstīts, un viss ir tā drusku aprauti – vairāk Liliana var pateikt par dzīvi Krievijā, kurā pazinusi un laiku pavadījusi ar tik daudziem inteliģentiem cilvēkiem – mākslinieki, teātra darbinieki, mūziķi, rakstnieki, pasniedzēji… Atskats uz šo laiku šķiet maģisks, jo auditorijas ir pārpildītas ar cilvēkiem, kas vēlas klausīties dzeju, uzzināt par literatūru, dzirdēt profesoru stāstījumus – kultūra tiek tik ļoti novērtēta, ka gribot, negribot jāpadomā – kaut mūsdienās arī tā būtu. Bet tajos laikos nonākt nudien nebūtu patīkami – padomju Krievijā katrs trešais cilvēks ir no KGB, tāpēc Liliana dzīvo pastāvīgās bailēs – viņa šādā režīmā nav augusi, tāpēc ir šokā par šādu visaptverošu cilvēka personības iznīcināšanu un nevēlas akli pakļauties. Tik daudzi radošo profesiju pārstāvji ļoti pārdzīvoja par cenzūras kritiku, pat skumīgi bija par to lasīt.

Šī grāmata atstāja tiešām lielu un labu iespaidu. Darbs ir lielisks atmiņu stāsts ar lielu ieskatu pagājušā gadsimta krievu kultūrā un ikdienas dzīvē. Es domāju, kādam no vecākas paudzes, kas varētu zināt daļu no grāmatā minētajiem vārdiem, šis darbs vispār būtu zelts. PApildus nāk arī Lilianas atziņas, ko viņa dzīves laikā apguvusi un vēlas nodot tālāk jauniešiem – par vecākiem, par izturību grūtos laikos. Tiem, kam patīk dzīvesstāstu grāmatu “suga”, viennozīmīgi iesaku!

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Erotikas klasika – Lēdijas Čaterlejas mīļākais (D.H. Lorenss)

ledijasCaterlejasmilakaisDHLorenssfb2283 lpp.

Avots, 1991.

No nesenāko laiku erotikas dižpārdokļa 50 Shades of Gray izlasīju kādas 20 lappuses, jo vairāk nevarēju izturēt to sviestu, šo izlasīju visu. Nepatika ne viena, ne otra. Bet par to aiznākamajā rindkopā.

Sižets ir par lēdiju Čaterleju un viņas mazliet skumjo dzīvi – vīrs kara dēļ palicis invalīds zem jostasvietas, tāpēc ģimenei nevar būt mantinieka un laulības dzīve ir vēsa un nepilnīga. Čaterleja kungs arvien vairāk pievēršas darbam – blakus mājai esošajām ogļraktuvēm un to vadīšanai un savam papildus pelnošajam hobijam – rakstniecībai. Bet lēdijai nav kā vadīt savas dienas, tāpēc viņa arvien tiecas prom no skumjām, kas valda mājās. Arvien vairāk laika pavadot dabā, piemājas mežā, viņa iepazīst vientuļo mežsargu. Tālāk paši zinat, kas notiek.

Grāmatas 3 galvenie tēli ir ļoti atšķirīgi – 1) lēdija Čaterleja ir glīta, raksturā vienkārša sieviete, kas alkst mīļuma un uzmanības, kam fiziskā tuvība ir svarīga mīlestības daļa; 2) Čaterlejs ir dzīves pagrūsts vīrietis labākajos gados, kurš pēc grūdiena iemācījies arī piecelties, bet tas ir atstājis lielu iespaidu uz attiecībām ar sievu un pašam ar sevi, jo viņš apzinās, ka biznesam nebūs mantinieka un sieva nepaliks uzticīga. Viņš ir smalko aprindu cilvēks, kas jūtas neērti citu sabiedrības slāņu kompānijā un vislabprātāk atrodas vidē, kur nav traucēkļu ne viņa ego, ne ratiņkrēslam. 3) Mežsargs ir vienkāršs, strādīgs vīrs, ko sieva reiz pametusi, un kas radis dzīvot vienatnē. Viņš neļauj jūtām ņemt varu pār savu dzīvi, bet tai pašā laikā ir ļoti jūtīgs un romantisks. Es domāju visi šie tēli ir labi noslīpēti un neviens no viņiem nešķita samākslots vai kaitinošs. Sabiedrības ballīšu fragmentos lielākoties apspriestas dzimumu, seksa tēmas, kas likās tā mazliet… netipiski tam laikam, kad grāmata sarakstīta, jo līdz šim nekas līdzīgs nebija lasīts. Un pati grāmatas sāls – seksa ainas – bija aprakstītas diezgan nebaudāmi. Varbūt oriģinālajā valodā ir labāk, bet šajā tulkojumā vismaz man nešķita, ka tā būtu vērtīga grāmatas daļa. Ārsta pēcvārds grāmatas beigās likās kā tāds paskaidrojums, kāpēc šis darbs nav slikts un nav jāliedz lasītājiem – diezgan īpatnēji. Grāmata man nepatika, jo tai mazliet pietrūka izteiksmes. Viss likās tā vienkārši un pliekani pastāstīts, kaut arī sižets nav slikts. Vienu reizi grāmatu var izlasīt, lai zinātu ap ko lieta grozās, bet kā erotikas klasika šis darbs man viennozīmīgi prātā nepaliks, tā būs tikai teorija.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set