Krievu humors – Zelta teļš (Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs)

image.php432 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014. gads.

Pagājušogad izlasīju “Divpadsmit krēslus”, tāpēc biju pārliecināta, ka man patiks arī “Zelta teļš”, un tā arī ir. Turklāt pat vēl vairāk, jo cik atceros, krēslos tik bieži nesmējos. Teļš izraisa tiešām pozitīvas emocijas.

Viltnieks Ostaps Benders ierodas kādā mazpilsētā, lai iegūtu naudiņas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš esot leitnanta Šmita dēls. Vispār šim leitnantam ir 30 dēli, un šajā vizītē Benders sastop vēl divus savus “radiniekus” – Paņikovski un Šuru Balaganovu. Vīriem rodas gaužām labs plāns kā tikt pie veseliem miljoniem, un viņi savai kompānijai pievieno šoferīti ar nenosakāmas markas auto, kuram bizness pilsētiņā īsti nevedas. “Benzīns jūsu, idejas – mūsu!” – un tā viņi dodas ceļojumā, lai pārbaudītu savas viltības pret kluso miljonāru Koreiko.

Visfantastiskākais man šķiet tas, kā 85 gadus var saglabāties humors. Nu ja tā padomā – kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Krievijā sarakstīts romāns var tik labi izkalidēt latviešu meiteni 2014. gadā? Tas liekas diezgan iespaidīgi, jo es tiešām daudz smaidīju kamēr lasīju šo grāmatu. Mani uzjautrināja gan notikumi, gan varoņu raksturi un rīcība, gan rakstīšanas, jeb tēlu izteikšanās stils. Viņu izteicieni visticamāk ir labākā daļa, ne velti tie kļuvuši jau par zināmām frāzēm (labi, es tādas līdz šim nebiju dzirdējusi, vai vismaz piefiksējusi, laikam tas attiecas uz citām paaudzēm). Un arī ja noņemam nost šo galveno grāmatas īpašību, ar kuru tā ir nopelnījusi savu slavu – paliek arī diezgan aizrautīgs sižets. Stāsta kāpinājums par to, kā atrast un apmānīt miljonāru ir tiešām interesants un kulminācija arī ļoti labi uzrakstīta. Nobeigums ir tāds visai rūgtens salīdzinājumā ar kopējo grāmatas noskaņu un es to tādu nebiju gaidījusi, bet tas tikai papildina grāmatas gammu ar vēl vienu noskaņu. Kaut arī es uzmanību visvairāk pievērsu tikai sižetam, daudziem varētu šķist saistošs arī grāmatas fons, kuru veido gaužām nesakārtota Krievija un tā laika īpatnējā politika. Šādas tādas stāsta nianses palīdz saprast paskaidrojošie komentāri lappušu beigās un kā ekstra ir arī pievienotie fragmenti, kas agrāk tikuši dzēsti cenzūras dēļ. Šo paskaidrojumu un grāmatas “viegluma” dēļ nevaru iedomāties, kam tā varētu nepatikt – es grāmatai piešķīru 5/5 zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Šausmas novembrī – The Haunting of Hill House (Shirley Jackson)

9542538246 lpp.

Penguin Books, 1984 (pirmo reizi 1959. gads)

Šī grāmata manā lasāmo sarakstā iekš goodreads nostāvēja kādus pāris gadus man šķiet. JEbkurā gadījumā, kopš es tur vispār piereģistrējos. Tāpēc mans prieks beidzot šo darbu dabūt savās ķepiņās bija diezgan neizmērojams. Kaut arī grāmata bija tikai no bibliotēkas, tik un tā lecu vai no panckām ārā. Iemesls vienkāršs – šausmas ir mans mīļākais žanrs visās jomās, kur tās vien var iefiltrēties un šis darbs uzskatāms par vienu no labākajiem pagājušā gadsimta spoku stāstiem. Es centīšos atrast tās galvenās īpašības, kas, manuprāt, to par tādu padarījušas.

Pirmkārt, sižets ir nu jau ļoti klasisks, bet mūžam dzīvs – neapdzīvota, nomaļa, sena māja, kurā ierodas bariņš cilvēku, lai atklātu ko paranormāli interesantu. Šoreiz māju uz vasaru ir noīrējis paranormālo parādību pētnieks Dr. Montague, un sev līdzi paaicinājis arī mājas nākamo mantinieku un divas jaunas sievietes, kuras viņaprāt varētu veiksmīgi atraisīt mājas spējas. Līdz šim sižets un vēl dažas detaļas īstenībā ļoti atgādina Kinga Rouzredu. Tomēr, kad ciemiņi ir ieradušies, sižeti sāk atšķirties.

Otrkārt, Džeksone daudz vairāk spiež uz psiholoģisko spriedzi,  nevis konkrētām šausmām, kas daļēji ir pat labāk. Lasītājam, vismaz man tā bija, ir grūtāk izprast vai tiešām māja uzdarbojas, vai sviestā iet tās iemītnieki. Galvenais tēls Eleonora ir diezgan nestabila jauna sieviete, kurai ar māju it kā ir īpašas attiecības, bet stāsta negaidītajā atrisinājumā es tā arī nesapratu vai traka ir viņa pati vai tā māja, un vai šīs īpašās attiecības galu galā tiešām eksistēja vai bija Eleonoras izdomājums. Galvenais teicējs ir ļoti neuzticams un raisa nemitīgas šaubas. Arī lielākā daļa mistisko notikumu ir tādi notušēti, ka nevar saprast, kas tur vispār spokojas un kāpēc. Bet es to uztveru kā labu īpašību, jo tas saglabā mājas un stāsta noslēpumainību – lasot tu itkā esi tādā pašā situācijā kā tie nabadziņi, kuri nesaprot, kur iekūlušies. Treškārt, mājas vide, kurā iekāpj ne tikai eksperimenta dalībnieki, bet arī lasītājs, ir ļoti atbilstoša – prom no civilizācijas, pakalnu ieskauta, pamesta, grezna, bet drūma… Turklāt mājas uzkopēji cenšas turēties no tās pa gabalu, ja vien tas iespējams. Nu tad jau tur kaut kas nav kārtībā. Tas viss rada to foršo aizdomu un ‘sliktā gaidīšanas’ gaisotni. Ceturtkārt, mājas iemītnieku rīcība, protams, nav ne tuvu tik muļķīga kādu to dažkārt rāda mūsdienu šausmu darbos. Tiesa, viņi mēdz būt kaitinoši katrs savā jomā, bet uz to pievēru acis – katram vienkārši parādījās savs raksturs.  Un piektkārt- kaut arī rakstīta pirms piecdesmit gadiem, valoda ir ļoti viegla, stāsts kustas ātri. Ja lasītājam ir laba iztēle un viņš nesniedzas tikai pēc gaļīgām šausmām – visam vajadzētu būt kārtībā. Novērtēju ar piecām zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Krusttēva Toma būda (Harieta Bīčere-Stova)

300x0_cover488 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Pieļauju, ka visi jau zin par ko ir šis stāsts – par vergiem un viņu saimniekiem 19. gadsimtā. Krusttēvs Toms ir gaužām labsirdīgs onkulis, kurš dzīvo Šelbiju saimniecībā un ir tās uzraugs. Šelbija kungs viņam uzticas un izturas cienīgi, tomēr naudas grūtības viņu piespiež Tomu pārdot. Viņam jādodas prom no sievas un bērniem pie kāda gaužām nelabvēlīga tirgotāja, kurš par viņu samaksājis brangu naudu. Un tā sākas Toma ilgais ceļojums no vienas vietas uz nākamo.

Kaut arī nosaukumā ir minēts krusttēvs Toms, kas liek domāt, ka viņš ir galvenais tēls, lasītājs seko līdzi veselai tēlu gūzmai, kas stāstam piešķir patiesu dažādību un ataino tā laika notikumus daudzās gaismās un no visiem skatu punktiem. Autore ir parūpējusies, lai mēs uzzinātu gan par labajiem, gan sliktajiem saimniekiem, par tiem, kas vēlas dot vergiem brīvību, gan tiem, kas pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem, gan par vergiem, kas saimniecībā jūtas kā mājās, gan tiem, kas vēlas bēgt un neredz dzīvei jēgu. Arī bērniem, kas auguši šādā vidē, pievērsta liela uzmanība. Tā man šķiet ir grāmatas labākā īpašība – daudzveidība. Tomēr tā paliek reālistiska, jo kopējo grāmatas noskaņu veido drūmu, kā tam arī būtu jābūt. Lai arī stāsts ir visnotaļ emocionāls, un pēc teorijas, tam jāspēj aizkustināt savus lasītājus, tas mani kaut kā pa īstam neaizķēra. Nezinu, varbūt vergu tēma man ir kaut kas pavisam tāls un nepazīstams, varbūt vienkārši stils nav manā gaumē, bet šaubos vai kādreiz pārlasīšu. Vēl man ir palicis nesaprasts fakts, kāpēc tā skaitās bērnu grāmata. Nu jā, itkā tā ir laba lasāmviela vēstures izpratnei, bet manuprāt drusku par smagnēju un garu. Visneparastākais, protams, likās cilvēku – preču princips, ar ko sākumā bija grūti aprast. Iespējams grāmata neatstāja uz mani tik lielu iespaidu, tomēr priecājos, ka to izlasīju, jo nedomāju, ka vēl kādreiz lasīšu vai meklēšu kādu grāmatu par verdzību, bet šis darbs man deva labu ieskatu un ir uzskatāms par klasiku.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Mūsu klasika – Dvēseļu putenis (Aleksandrs Grīns)

Dveselu_putenis_vaks 01_27 drukai431 lpp.

Jumava, 2012.

Šo grāmatu izvēlējos vienkārši pazīstamā nosaukuma dēļ. Nebija ne jausmas, kas mani tur sagaidīs. Tas, kas mani tur sagaidīja būtībā ir pasakāms vienā teikumā – autora atmiņu stāsti par viņa gaitām pirmajā pasaules karā. Te nu aiziet otrā rindkopa, ko parasti veltu sižetam. Nu nekas, turpināsim ar trešo, kurā saku kas man patīk un kas ne.

Pirmkārt es uzreiz jutu, ka man trūkst vēstures zināšanu, lai grāmatu pa īstam izbaudītu. Ja vēl tas būtu par Otro pasaules karu, es būtu lietas kursā, bet Pirmais man ir kā miglā tīts, vēsture nav mana stiprā puse. Es pieļauju, ka ar atbilstošu fona informāciju šī grāmata šķistu daudz interesantāka. Protams bija arī atslēgvārdi, kurus zināju, un kas arī lielākai daļai būtu interesantākais par ko lasīt – Nāves sala, Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā. Otrkārt man vispār ir grūti par tādu stabilu klasiku kaut ko uzrakstīt. Man pašai grāmata bija… par smagnēju. Nu jā, ko tad citu var gaidīt. Bet ja piever acis uz tiem līķu aprakstiem, kas daudz un vienveidīgi atkārtojās, paliek diezgan interesanti kauju sižeti un ideja par tēvu un diviem dēliem, kas bez sievas un mātes palikuši, dodas cīnīties par savu brīvību. Turklāt, autoram ir tikai sešpadsmit, to es ik pa laikam atminējos. Lai arī pēc teorijas grāmata tiešām ir klasika, turklāt pelnīti, tomēr tā nav my cup of tea. Un man ir dalītas domas par to, vai vēlētos viņu savā grāmatplauktā.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Smagie likteņi ‘Vējainajās virsaunēs’ (Emīlija Brontē)

9789984410579361 lpp.

Daugava, 2012. gads.

Katru reizi ejot garām ‘B’ burtam bibliotēkā, gribas izlasīt visas skaistās Brontē māsu grāmatas no šīs sērijas. Tā nu es lēnām cīnos. :) Šī grāmata uzpeldēja starp ieteikumiem iekš mana Goodreads, tāpēc izvēle krita par labu šim darbam.

Būtībā romāns ir par divām ģimenēm – Lintoniem un Ērnšoviem, kas mīt kaimiņos. Lintonu mājas ir ‘Plukšķi’, savukārt Ērnšovu – ‘Vējainās virsaunes’. Šo ģimeņu cilvēku attiecības un mijiedarbību stāsta Lintonu saimniecības vadītāja kādam rentniekam, kurš ieradies gadu padzīvot ‘Plukšķos’. Ierodoties rentnieks nesaprot īrētāja un viņa ģimenes savādās attiecības vienam ar otru, bet to visu paskaidro stāstītājas teiktais. Tā mēs uzzinām, kas īrētāju Hītklifu padarījis par tik nīgru veci, kas ir jaunā dāma un pusaudzis, ar ko viņš dzīvo kopā ‘Vējainajās virsaunēs’, kā viņi tur nokļuvuši un kāpēc sagājuši ragos.

Darbība risinās 18. gadsimta nogalē, Anglijas laukos. Visam pamatā, protams, ir nelaimīga mīlestība, kā gan savādāk. Pieņemtais un ģimenē jau tā daļēji atstumtais Hītklifs, kurš jūtas Ketrīnas atraidīts, devies pāri jūrām uz vairākiem gadiem. Atgriežoties, viņš kļuvis par īstu, nežēlīgu velna iemiesojumu un alkst atriebības. Dusmas viņu saēdušas no iekšienes, un no cilvēciskām jūtām nekas nav palicis, ja vien neskaita tās stiprākās, kas nodarījušas lielāko postu – jaunības dienu mīlestība, kas norakta dvēseles dziļākajos stūros, jo ar Ketrīnu būt viņam nav lemts.

Neko nevaru padarīt – lauztās sirdis man ir viens no mīļākajiem tematiem, par kuru lasīt, tāpēc jau vien grāmata izpelnas plusiņu. Rakstnieces radītie tēli ir spilgti un spēcīgi vai arī otrā galējībā – vājāki posmi, kam stāstā nav atvēlēts daudz vietas. Par tēliem runājot – derētu sazīmēt atkal ģimenes kociņus, es arī sev karti uztaisīju, jo tēlu vārdi ir ļoti līdzīgi un pat atkārtojas. Grāmatas beigās ‘paskaidrojošais’ teikums tikai vēl vairāk sajauc galvu: ‘Jaunā Ketrīna salaulājas ar Lintonu Hītklifu, bet pēc Lintona un Hītklifa vecākā nāves, viņa iziet par sievu pie Heirtona’. Arī Ketrīna, par kuru iedomājāties, nebūs īstā. :D Kaut arī grāmata ir tīri par cilvēku attiecībām, lasīt bija interesanti. Tekstiņš uz grāmatas vāka ir patiess – romāns par spēcīgām jūtām. Ja nepatika – tad īsts naids un atriebība, ja mīlestība – tad līdz kapa malai un vēl tālāk. Rugteni saldās grāmatas beigas likās ideālas. 4/5 zvaigznītēm.

attiecibu.karte

Tēlu attiecību karte

Wuthering_Heights_family_tree

Un dzimtas koki. Jo no tā, kas ir grāmatas beigās, neko (!) nevar saprast.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Viktors Igo – Cilvēks, kas smejas

index597 lpp.

Jāņa Rozes apgāds, 2007. gads.

Lasīju deviņas dienas.

Šo grāmatu man ieteica mans lielais brālis, mums grāmatu gaume ir diezgan saskanīga, un attiecībā uz šo darbu viņš ļoti sajūsminājās par kaut kādu līķa aprakstu. Izkalusās kaut kā ne tā, bet mēs esam normāli cilvēki. :) Domāju pamēģināt, klasika arī pie reizes būs izlasīta.

Romāna darbība risinās 17. gadsimtā un stāsts sākas ar aprakstu par filozofu/tautas mediķi Ursusu un viņa vilku Homo, kuri karavānas būdiņā ceļo apkārt un piepelnas pateicoties Ursusa gudrībām. Tālak stāsts seko mazam zēnam, kurš pamests krastā, ziemas naktī un gluži viens noskatās kā viņa biedri (kompračikosi, brīnos pat kā atceros to vārdu) aizkuģo tālēs zilajās. Viņš iet meklēt kādu patvērumu un cilvēkus (apmēram šeit ir tas satriecošais līķa apraksts) un tad ceļā ierauga nosalušu sievieti, kurai pie krūtīm piespiests pāris mēnešus veca, novārgusi meitenīte. Puika viņu ņem līdzi un kad jau šķiet, ka gals klāt – atrod Ursusa būdu. Viņš viņus pieņem kā savus bērnus un trupmāk viņi strādā kopā. Laiks pārlec par 15 gadiem un abi bērni ir pieauguši un stāstu padara neparastu ar savām attiecībām. Puika nodēvēts par Gvinplēnu un izaudzis ar mūžīgo smaidu sejā, jo tādu viņa seju ir pataisījuši tie kompračikosi (kas pieņem bērnus, kropļo viņu sejas, ķermeņus, lai ar to pelnītu). Savukārt meitenīte Dea izaugusi par skaistu jaunieti, kas pati to nevar apzināties, jo tajā saltajā naktī kļuva akla. Un tā viņi – sakropļotais labsirdis un aklais eņģelis – viens otru naivi un bez nosacījumiem mīl jau kopš bērnības. Viņi dzīvo diezgan turīgi, jo Gvinplēna seja izrādēs labi pelna un šī savdabīgā grupiņa saticīgi dzīvo, līdz notiek sarežģījums. Tā noskaidrošana lai paliek jūsu pašu vai interneta ziņā.

Sāku grāmatu ar tādu mazu piespiešanos, jo zināju ka viegli nebūs. :D Tā arī bija – ik pa laikam priecājos un dusmojos, jo pēc zēna nakts klejošanas apraksta interesnatākajā vietā sāk stāstīt par to kompračikosu kuģi. Tad atkal par zēnu, tad seko pārdesmit lappuses par karaļiem un galma dzīvi. Domāju, nu pirekš kam, bet protams, visam atradās sava jēga, vajag tikai paciesties. Grāmatas tēli man man būtībā visi patika, arī ļaunie šķita vajadzīgi, pat izprotami, un visi kopā daiļi virzīja stāstu. Un par to stāstu der arī brīdinājums – apraksti ir ļoti gari, sīkumaini un bieži. Toties skaisti uzrakstīti! Vispār valodiņa ir ļoti skaista un tik daudz līmlapiņu vēl nebiju likusi nevienā grāmatā. Kopumā stāsts ir ne tikai par ļubestību, liela daļa balstās arī uz sabiedrības slāņiem un cilvēka izmaiņām balstoties uz šiem aspektiem, līdzīgi kā Dikensa Lielajās cerībās. Es ticu, ka bija apskatītas vēl 10 svarīgas tēmas, kuras esmu palaidusi garām, tā jūtos katru reizi lasot klasiku. :D Bet kopumā man patika šis daiļais, padrūmais stāsts. Kam ieteikt? Pacietīgiem labas literatūras lasītājiem. :)

Piemetu klāt dažas līmlapiņas. Pirmais laikam jau skaitās populārs, jo biju kaut kur pirms tam jau dzirdējusi.

Kas lasa, tas domā, un, kas domā, tas spriež. Nekā nespriest – tas ir tautas pienākums un arī tās laime.

Ar klusēšanu cilvēks var sevi norobežot tāpat, kā aizlsēdzot durvis.

Mīloša vīrieša sirdsapziņa ir mīlamas sievietes sargeņģelis.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Fjodors Dostojevskis – Idiots

f3f4e051-b899-445f-8861-1d89b1389ff8712 lpp.

Jumava, 1999. gads.

Lasīju deviņas dienas.

Šī bija otrā krievu klasikas grāmata, kuru lasu, un varu secināt, ka pirmā bija daudz vieglāka. Šo darbu es nevis lasīju, bet ar to cīnījos. Un šī posta rakstīšana arī nav nekāda izprieca.

Personāžu grāmatā ir daudz, bet es izvairīšos no viņu visu pieminēšanas. Kņazs Miškins (idiots, epilepsijas slimnieks) atgriežas no ārstēšanās Šveicē, lai vērstos pie pēdējās radinieces Miškinu klanā – ģenerālienes Jepančinas Sanktpēterburgā. Tur viņš ātri iepazīstas ar sabiedrības krējumu. Jau vilcienā uz turieni satiek Rogožinu, kas kvēli iemīlējies Nastasjā Fiļipovnā – noslēpumainā skaistulē, kuru precēt sola gan Rogožins, gan ģenerālienes vīra sekretārs/palīgs Gavrila Ardalionovičš. Viens par precībām gatavs maksāt, otrs precētos, lai saņemtu naudu, bet īstenībā mīl citu – vienu no ģenerālienes trim meitām. Un gan šī meita Aglaja, gan Nastasja iekarojušas kņaza sirdi. Arī viņām kņazs iekritis sirsniņā. :) Tas arī ir svarīgākais pavediens grāmatā. Būtībā attiecībā uz saturu es esmu ļoti apmulsusi – kā lai to visu saspiež pieņemamā un viegli sparotamā informācijas čupiņā. Pāris vārdos- 19. gadsimta Krievijas sabiedrības skaistums un posts.

Kā jau agrāk esmu pieminējusi – lasot šo grāmatu man vajadzēja veikt pierakstus. Pēc neveiksmīgas pusgrāmatas izlasīšanas piespiedu sevi pēc maza pātraukuma ķerties klāt vēlreiz un datēt visus cilvēkus un notikumus. Tad arī īpašvārdi šķita vieglāki un notikumi spilgtāki. Galvenais tēls kņazs Miškins ir naivs, bezgala jauks, dāsns un godīgs, tātad – pilnīgi neiederīgs tajā lauvu barā, kurā nonācis. Šai mazajai, mantkārīgajai draugu un radu kompānijai patīk vienam otru pazemot, stāstīt par lielākajām nekrietnībām, svaidīties ar naudu un tenkot. Kņazs tur ir baltais zvirbulis un, kaut arī idiots, ar savu cilvēcību ļoti ātri visiem iepatīkas un tiek cienīts. Grāmatā mīlestība ir pavisam savdabīga, ne tikai starp kņazu un viņa izredzētajām, bet arī citu starpā. Daudz prieka te nevar atrast un vienīgais pozitīvisma stariņš būtībā arī ir pats kņazs, kuram diemžēl beigās šī sabiedrība nodara savu ļaunumu. Grāmata likās drūma, dramatiska, ar nemitīgām scēnām. Bet jāatzīst, ka ļoti smalki izstrādāta un nekas nav palicis nepilnīgs. Jāsaka tikai, ka man nepatika valodiņa, ikās tāda.. pasausa, man trūka dailes, tāpēc varbūt arī bija mazliet jāpiespiežas, lai lasītu. Smaga lasāmviela, smaga. Visticamāk, man vēl šis tas ir paslīdējis garām.

pieraksti

Šeit arī daļa no maniem pierakstiem. Noslēpuma efektam labāk nelasīt manu viegli uzlaužamo kodu par grāmatas norisēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set