Latvju virsnieks nr. 35473 (Roberts Gabris)

328 lpp.

Jumava, 2013.

Pēdējā laikā prasījās pēc grāmatas ar vēsturiskiem notikumiem, un šis darbs ar vien biežāk ienāca prātā. Prieks, ka grāmata ir gan vēlreiz izdota kopš padomjlaikiem, gan iztulkota un izdota angļu valodā.

Roberts Gabris ir uzrakstījis atmiņu stāstu par to, kā vienā dienā viņa dzīve apgriežas kājām gaisā – viņu kopā ar vēl citiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem aizved uz mežu, nostāda rindiņā. Gabrim jau šķiet, ka tūlīt viņus visus nošaus, bet tā vietā tiek piespriests, kā tas lielākajai daļai izrādījās, daudz lēnāks nāves sods  – viņus visus (pavisam kopā ap 500) izsūta uz Krieviju, Noriļsku, lai strādātu nežēlīgajās darba nometnēs. Ar viltu un par pilnīgu sīkumu (ja pareizi atceros, tas bija slavenais 58. pants) viņam tiek piespriesti 10 gadi smaga darba, nekādas atpūtas, komforta vai normālas pārtikas.

Viņš iziet cauri dažādiem posmiem – gan darbu kopā ar citiem latviešiem, gan ikdienu kopā ar krieviem, kas nometnēs jau kļuvuši kā dzīvnieki; laiku, kad licies, viņš kādu darba dienu vienkārši nomirs badā un arī to “trekno” laiku, kad strādāja virtuvē. Un tam visam pāri nežēlīgās Krievijas ziemas un neremdināmas ilgas pēc mīlļotās sievas un meitas.

Lai arī pēc teorijas darba nometnē Krievijā apstākļiem nevajadzētu tik krasi atšķirties, viņš daudz ko piedzīvo un iemācās vēl vairāk. Cilvēka izdzīvošanas spējas tiešām ir apbrīnojamas, gribasspēks Gabrim ir nesalaužams. Apbrīnoju viņa spējas prast izdzīvot, tā teikt, pēc džungļu likumiem, kur ir zināms barvedis, ir savs uzvedības kodekss un hierarhija, kaut arī visi ir vienādos, nožēlojamos apstākļos. Tomēr viņš saglabā savu darba ētiku un godīgumu. Un tā veseli 10 gadi svešatnē ar smagu fizisku darbu, bez ģimenes un ar neskaidrību par to, ko nesīs rītdiena. Tiešām laba grāmata vēstures/dzīvesstāstu interesentiem.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Atmiņu stāsts – Parindenis (Liliana Lungina)

354 lpp.

Jāņa Rozes apgāds, 2012.

Jau kādu laiku gribēju šo grāmatu izlasīt, jo šādi likteņstāsti īstenībā ir ļoti laba lieta – tiešs ieskats vēsturē. Likās, vēl nesen izdota, bet jau divi gadi pagājuši – tāpēc tagad, kad visi jau zin par šo grāmatu, es arī varu pieslēgties ar saviem iespaidiem.

Liliana šo pašu dzīvesstāstu ir teikusi arī dokumentālajā filmā, kas arī kļuva ļoti populāra, un mani tas nebūt nepārsteidz, jo viņas dzīve bijusi pilna kultūras, valodu, briesmu, piedzīvojumu, draugu un vēl, un vēl. Viņa tik daudz ko redzējusi un kontrasts dažādos dzīves mirkļos ir ļoti izteikts – no smalka apģērba Parīzē līdz badam Krievijas sādžā. Lilianas gribasspēks nekad neizsīkst. Bērnību viņa pavadījusi Francijā, pusaudzes gadus Vācijā, vēlāk – ar mammu aizbraukušas uz Krieviju pie tēta, tāpēc viņa prot visas trīs valodas, jo kopumā mācījusies 12 skolās. Vai jūs varat iedomāties to apņēmību?

Par bērnību gan tik daudz nav stāstīts, un viss ir tā drusku aprauti – vairāk Liliana var pateikt par dzīvi Krievijā, kurā pazinusi un laiku pavadījusi ar tik daudziem inteliģentiem cilvēkiem – mākslinieki, teātra darbinieki, mūziķi, rakstnieki, pasniedzēji… Atskats uz šo laiku šķiet maģisks, jo auditorijas ir pārpildītas ar cilvēkiem, kas vēlas klausīties dzeju, uzzināt par literatūru, dzirdēt profesoru stāstījumus – kultūra tiek tik ļoti novērtēta, ka gribot, negribot jāpadomā – kaut mūsdienās arī tā būtu. Bet tajos laikos nonākt nudien nebūtu patīkami – padomju Krievijā katrs trešais cilvēks ir no KGB, tāpēc Liliana dzīvo pastāvīgās bailēs – viņa šādā režīmā nav augusi, tāpēc ir šokā par šādu visaptverošu cilvēka personības iznīcināšanu un nevēlas akli pakļauties. Tik daudzi radošo profesiju pārstāvji ļoti pārdzīvoja par cenzūras kritiku, pat skumīgi bija par to lasīt.

Šī grāmata atstāja tiešām lielu un labu iespaidu. Darbs ir lielisks atmiņu stāsts ar lielu ieskatu pagājušā gadsimta krievu kultūrā un ikdienas dzīvē. Es domāju, kādam no vecākas paudzes, kas varētu zināt daļu no grāmatā minētajiem vārdiem, šis darbs vispār būtu zelts. PApildus nāk arī Lilianas atziņas, ko viņa dzīves laikā apguvusi un vēlas nodot tālāk jauniešiem – par vecākiem, par izturību grūtos laikos. Tiem, kam patīk dzīvesstāstu grāmatu “suga”, viennozīmīgi iesaku!

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Krusttēva Toma būda (Harieta Bīčere-Stova)

488 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Pieļauju, ka visi jau zin par ko ir šis stāsts – par vergiem un viņu saimniekiem 19. gadsimtā. Krusttēvs Toms ir gaužām labsirdīgs onkulis, kurš dzīvo Šelbiju saimniecībā un ir tās uzraugs. Šelbija kungs viņam uzticas un izturas cienīgi, tomēr naudas grūtības viņu piespiež Tomu pārdot. Viņam jādodas prom no sievas un bērniem pie kāda gaužām nelabvēlīga tirgotāja, kurš par viņu samaksājis brangu naudu. Un tā sākas Toma ilgais ceļojums no vienas vietas uz nākamo.

Kaut arī nosaukumā ir minēts krusttēvs Toms, kas liek domāt, ka viņš ir galvenais tēls, lasītājs seko līdzi veselai tēlu gūzmai, kas stāstam piešķir patiesu dažādību un ataino tā laika notikumus daudzās gaismās un no visiem skatu punktiem. Autore ir parūpējusies, lai mēs uzzinātu gan par labajiem, gan sliktajiem saimniekiem, par tiem, kas vēlas dot vergiem brīvību, gan tiem, kas pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem, gan par vergiem, kas saimniecībā jūtas kā mājās, gan tiem, kas vēlas bēgt un neredz dzīvei jēgu. Arī bērniem, kas auguši šādā vidē, pievērsta liela uzmanība. Tā man šķiet ir grāmatas labākā īpašība – daudzveidība. Tomēr tā paliek reālistiska, jo kopējo grāmatas noskaņu veido drūmu, kā tam arī būtu jābūt. Lai arī stāsts ir visnotaļ emocionāls, un pēc teorijas, tam jāspēj aizkustināt savus lasītājus, tas mani kaut kā pa īstam neaizķēra. Nezinu, varbūt vergu tēma man ir kaut kas pavisam tāls un nepazīstams, varbūt vienkārši stils nav manā gaumē, bet šaubos vai kādreiz pārlasīšu. Vēl man ir palicis nesaprasts fakts, kāpēc tā skaitās bērnu grāmata. Nu jā, itkā tā ir laba lasāmviela vēstures izpratnei, bet manuprāt drusku par smagnēju un garu. Visneparastākais, protams, likās cilvēku – preču princips, ar ko sākumā bija grūti aprast. Iespējams grāmata neatstāja uz mani tik lielu iespaidu, tomēr priecājos, ka to izlasīju, jo nedomāju, ka vēl kādreiz lasīšu vai meklēšu kādu grāmatu par verdzību, bet šis darbs man deva labu ieskatu un ir uzskatāms par klasiku.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Vēsturiski piedzīvojumi jauniešiem – Vētras nesēji (Filipa Gregorija)

285 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Gregorija raksta vēsturisko romānu sēriju tieši jauniešiem, kur vairāk spiests uz piedzīvojumiem. Šī ir sērijas otrā grāmata. Manas domas par pirmo grāmatiņu var lasīt šeit.

Turpinājumā no pirmās grāmatas darbojas tie paši tēli – Luka, Freize, Pēteris, Izolde un Išraka. Šoreiz viņi nonāk kādā zvejnieku ciematiņā, kur drīz pēc viņu ierašanās parādās arī bērni, kas devušies krusta karā/svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņu vadītājs ir redzējis zīmes par pasaules galu (kuru atrašana ir Lukas galvenais uzdevums) un tic, ka pat jūras ūdens pašķirsies un dos bērniem ceļu. Tālāk grāmatā var lasīt par to, kā jaunieši izmeklē lietu, saskaras ar dabas untumiem un ciema māņticīgajiem iedzīvotājiem. Darbība joprojām risinās 1453. gadā.

Īstenībā šī grāmata man patika labāk nekā pirmā. Iespējams, tas tāpēc, ka šoreiz skaidri zināju, ko sagaidīt. Iepriekšējo reizi gaidīju ko vairāk autores lielā vārda dēļ, bet nepaturēju prātā, ka sērija ir jauniešiem, līdz ar to daudz vieglāka. Tāpēc šoreiz izpalika jebkāda vilšanās – dabūju to, ko gaidīju, kas ir diezgan pozitīvi. Tas, ko es gaidīju ir vieglā valodā teikts stāsts, kas balstīts uz piedzīvojumiem un nemitīgu notikumu plūsmu. Līdzīgi kā detektīviem, var padomāt par tā sauktajām ‘mistērijām’ un to risinājumu. Papildus tam nāk (neatceros, vai 1. daļā arī tā bija) tēlu dažādība un attīstība, kam šoreiz arī pievērsu uzmanību – visvisādu emociju un jūtu pārņemtais Luka, samīlējusies Izolde, atjautīgā Išraka un asprātīgais, vienkāršais Freize, kas kopā veido interesantu tēlu buķeti. Pirmo reizi parādās arī Lukas ‘šefs’, kurš ir visnotaļ aizdomīgs tips, un kā Gregorija sola, turpmāk sērijā parādīsies arvien vairāk. Viņš dod Lukam jaunu uzdevumu, tāpēc lasītājs jau laicīgi var uzzināt, ko gaidīt nākamajā daļā. Tādējādi grāmatas beigas nepaliek karājoties gaisā, bet gan atstāj lasītāju ar ziņkāri par to, kas notiks tālāk. Šoreiz gan stāstā nav tik daudz iepītas mistērijas, kā pirmajā, bet neredzu to kā negatīvu īpašību. Ja pēc pirmās daļas nebiju droša vai turpināšu lasīt sēriju, tad tagad zinu, ka gaidu trešo grāmatu.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem (Egons Līvs)

277 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Šo grāmatu izvēlējos vēl tad, kad biju uz neseno zvejnieksvētku viļņa – izbraucu ar kuģīti, gribējās ēst zivis, nopirku gliemežvāku auskariņus utt., tāpēc šī grāmata bija lielisks papildinājums tam jocīgajam noskaņojumam, kas mani bija pārmācis jūlija vidū.

Grāmatas sturktūra jau ir atklāta nosaukumā – intervijas ar jūrniekiem. Ir arī pāris dienasgrāmatu ierakstu un atmiņu stāstu, bet lielākoties pats autors sarunājas ar jūrniekiem. Egons Līvs, īstajā vārdā Egons Gūtmanis, nu jau ir viņsaulē un šo grāmatu sagatavojuši Edīte Gūtmane un Ēriks Kūlis.

Zinot, cik daudz jūrnieki ceļo, un ko interesantu parasti piedzīvo, gaidīju tiešām izklaidējošu grāmatu. Un īstenībā sagaidīju arī, lielākais pārsteigums bija par to, cik veci tad tie jūras vilki ir. Gaidīju atmiņas no kādiem piecdesmitajiem, sešdesmitajiem, bet šeit jau pati pirmā intervija ir par notikumiem jau 1910. gadā, kas man šķiet unikāli. Pārējās intervijas tālu neatpaliek un par mūsdienām šeit praktiski vispār netiek runāts. Vienīgais mīnuss, ko spēju atrast, īstenībā skaitās pluss, jo autors sarunās lielu uzmanību pievērš kuģu nosaukumiem, to kapteiņiem, jūrskolu audzēkņiem un skolotājiem, citiem jūrniekiem utt., tīri dokumentācijas labā, lai uzskaitītu un krātu konkrētākus faktus par tiem laikiem. Tas ir tas viņa ieguldītais darbs, bet lasītājam, kas vairāk vēlas uzzināt par ceļošanu un cilvēcisko pusi, tas var mazliet maisīties. Manuprāt autora ieguldītais darbs ir svētīgs, jo visticamāk viena daļa no intervētajiem arī vairs nav starp dzīvajiem un šādi stāsti par jūrniecības vēsturi ātri izzūd. Stāsti ir papildināti ar attēliem no privātajiem arhīviem. Man vienmēr ir paticis lasīt par to cilvēku dzīvēm, kuras pati nekad nepiedzīvošu, nebūšu pat tuvu tam, tāpēc šī grāmata noteikti ir interesants, dokumentāls ceļš uz sen bijušu un izzūdošu zemi. Vai varbūt jūru. :) Ceru, ka viņa nodotā stafete tiks nesta tālāk.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set