Man par daudz – XY (Sandro Veronēzi)

Jāņa rozes apgāds, 2012. gads, 390 lpp.

Sandro latviešu lasītājiem jau sen vairs nav jaunums, bet es tikai tagad ielēcu tai vilcienā. Prātā bija palikušas tikai pozitīvas atsauksmes par viņa darbiem, tāpēc gaidīju, ka darbs būs lasīšanas vērts, bet kļūdījos.

Nomaļā kalnu ciematiņā kādā ziemas rītā tiek atrasti 11 cilvēku līķi pie asinīs nosmērēta koka. Katrs cilvēks nomiris savādākā veidā un lielākā daļa nemaz nebūtu klasificējami kā nogalināti, tāpēc arī izmeklētāji ir apmulsuši ne mazāk par ciema iezīvotājiem. Visu šo notikumu apspēlē no divām perspektīvām – ciema priestera un iebraucējas psihiatres, kuri abi par šo atgadījumu zina samērā daudz, tomēr nespēj tam rast kādu risinājumu vai izskaidrojumu.

Grāmata man iesākās lieliski – tik mistisks un šaušalīgs notikums, super. Bet tad pamazām no tāda trillerveidīga stāsta tas pārtapa vienmuļā atspoguļojumā par to, kas notika ar ciema iezīvotājiem individuāli, un gala beigās kļuva pārlieku filozofisks, lai gribētos to pat pabeigt. Bet es izlasīju līdz galam un palika totāla nepabeigtības sajūta. Jā, tas nebija vis trilleris, kuram gaidāms risinājums, bet bija jānovērtē, kā šāds traģisks gadījums ietekmē cilvēku dzīves. Diemžēl man šādas grāmatas ļoti nepatīk, man vajag notikumus, vai vismaz interesantu jūtu pasauli, šeit, man likās, ir tikai ļoti daudz apmulsušu cilvēku, kuri notikuma dēļ sāk atcerēties pagātnes rēgus vai maina uzvedību.

Gribēju pajautāt pārējiem – kādas ir citas autora grāmatas, pieļauju, ka līdzīgas? Ja tā, tad laikam nebūs manā gaumē, vismaz pagaidām.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Emociju buķete – Harolda Fraja neticamais svētceļojums (Reičela Džoisa)

271 lpp.

Zvaigzne ABC, 2014.

Kādu dienu onkulis Frajs saņem vēstuli no senas kolēģes, ar kuru nav sazinājies jau gadiem. Izrādās, Kvīnijai ir vēzis un viņa atrodas uz nāves gultas. Harolds ir satriekts un nezin kā rīkoties. Uzraksta īsu atbildes vēstuli, bet dodoties to iemest pastkastē, nolemj tomēr doties tālāk – ar kājām pāri visai Anglijai, lai satiktu Kvīniju, jo tic, ka tad viņa izdzīvos.

Izlasot grāmatas aprakstu aizmugurītē, aptuveni sapratu, ko gaidīt, bet īstenībā stāsts attaisnoja gaidīto pat ar uzviju. Grāmatas sākums nav nekas vairāk kā notikumu secība, kurā Harolds ir vienkārši jocīgais pensionārs, kas izdomājis paveikt neiespējamo. Bet, kad ceļš ir iesākts un Harolds sāk ar sevi iepazīstināt, lūk tad arī sākas svētceļojums, kas šo grāmatu padara tik emocionālu. Būtībā šis ir vienas personas ceļojums cauri Anglijai un savam mūžam – Harolds lasītājam atklāj savu patieso ‘es’ ar visiem mīnusiem un pārmērīgajām bailēm. Viņam bijusi nelaimīga bērnība, viņš izaudzis par neievērojamu, pelēku personu, tomēr pamanījies izveidot ģimeni. Tiesa, laulībā izveidojusies nepārvarama plaisa un attiecības ar dēlu lielākoties veido bailes. Autore Harolda jūtu pasauli izveidojusi meistarīgi – tēla raksturs, rīcība un reakcija uz notikumiem ir tik lieliski sabalansēti – ka viss, ko viņš par sevi stāsta, liekas reāls un patiess. Kaut arī šis ir svētceļojums pie Kvīnijas, lai apliecinātu savu ticību tam, ka viņa dzīvos, brīžam grūti spriest, vai tas tiešām veltīts Kvīnijai vai pašam Haroldam – kuram tas nepieciešams vairāk? Ja Kvīnija ir uz nāves gultas, tad Harolda dzīve nu jau arī ir tikai eksistence. Lasītājs iet cauri ne tikai Harolda dzīvei, bet ielūkojas arī viņa sievas Morīnas pasaulē, kad viņa uzzin, ka vīrs ar kājām dodas pāri visai valstij. Ir interesanti palasīt arī par ceļā sastaptajiem cilvēkiem, kas Haroldam uzticējuši savus stāstus. Lai arī grāmata ir par cilvēkiem jau cienījamos gados, es domāju katrs varētu atrast kādu kripatiņu, ko asociēt ar sevi, jo būtībā tēma ir ģimene, nāve un dzīve in general. Grāmata arī atgādina par to, cik daudz kāds kluss cilvēks var sevī slēpt, apkārtējiem neko nenojaušot par viņa pārdzīvojumiem. Iespējams, šis stāsts var iekustināt lasītāju pašam uz savu ‘svētceļojumu’, esot pret sevi tikpat atklātam, kā to spēja galvenais varonis. Kaut arī nosaukums varētu šķist reliģisks, priecājos ka šī tēma darbā minēta diezgan maz. Grāmatas oriģinālais apraksts ir tas ledus gabals virs ūdens, kaut pats stāsts ir pamatīgs paslēpies aisbergs. Tiešām forša grāmata, viennozīmīgi pārlasīšanas vērta.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Atziņu krātuvīte – Nakts vilciens uz Lisabonu (Paskāls Mersjē)

380 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013.

Izvēloties, ko lasīt, šī grāmata pievilināja ar cildinošajiem vārdiem, kas atrodami tās pirmajā lapā. Parasti uz tiem nepaļaujos, jo tas ir tikai loģiski, ka izdevēji drukās tikai tos labākos vērtējumus (turklāt tādi droši vien atrodami arī grāmatās, kurām varu tikai uzšņākt). Bet šoreiz tie izklausījās tiešām pārliecinoši un pēc stāsta izlasīšanas es tiem arī piekritu, tāpēc varu apgalvot, ka šis tiešām ir ”Kaismīgs romāns izsmalcinātiem baudītājiem”.

Grāmata iesākas ar cilvēku, par kuru nekad nemaz nevarētu sanākt kārtīgs romāns – pedantisku, garlaicīgu latīņu valodas skolotāju, kas savas dienas pavada rutīnā. Bet kādu rītu viņa plānus iztraucē kāda sieviete un nabadziņu tā izsit no sliedēm, ka viņš pamet klasi, pamet mājas un pilsētu, un dodas ar vilcienu uz Lisabonu. Turpmāk viņš laiku veltīs Amadeu di Pradu – ārsta, inteliģentam jaunam vīrietim un viņai sarakstītajai grāmatai, kurā apkopotas pārdomas par dzīvi un veselu buķeti dažādu cilvēku sajūtu. Cenšoties atrast šo vīrieti, viņš sastaps viņa draugus, ģimenes locekļus un lēnām, bet pamatīgi ieies viņa pasaulē, it kā uz laiku pazaudējot savējo.

Visa tā sāls gluži neslēpjas grāmatas sižetā, drīzāk personībās. Vienkāršais skolotājs Gregoriuss var iedvesmot izkustēties no vietas, atgādinot, ka nekad nav par vēlu. Savukārt tēls, kurš grāmatā nemaz nav dzīvs, bet ar savu personību panācis tajā galveno lomu, raisīs lasītāju uz pārdomām. Iepazīstot tuvāk Amadeu, saprotam, ka viņš ar savu harismu savaldzinājis visus un atstājis nemirstošu iespaidu, liekot šiem cilvēkiem arvien kavēties atmiņās par laiku, kas pavadīts kopā. To pašu viņš dara arī ar skolotāju Gregoriusu – Amadeu arī pēc nāves turpina iekarot cilvēku sirdis. Viņa sarakstītās grāmatiņas fragmenti stāstā iekļauti diezgan bieži, un tie ir fantastiski. Lasot pārējo tekstu, arvien šķirstīju uz priekšu, meklējot cik tālu ir kārtējā slīpdruka. Līmlapiņas salīmēju kādas 12, ja pareizi atceros, kas pārsit jebkuru līdz šim izlasīto grāmatu. Citāti un atziņas ir tiešām daudz, loģiski un skaisti izteiktas, gribas tikai vēl un vēl. Pat atgādina kādu no tām ”dzīvesgudrajām” grāmatām par mīlestību utt., tikai šī ir ietērpta daiļliteratūrā, kas to visu padara desmitreiz labāku. Goodreads vērtējums ir 3,6 – liekas nepelnīti zems. Ieliku piecas zvaigznītes, rets žests no manas puses. :)

Mazdrusciņ no izrakstītā:

Ir jāaizmirst visas mūsu esamības kosmiskā nenozīmība, lai cilvēks spētu būt iedomīgs, un tas ir sevišķi smags muļķības paveids.

Tā ir kļūda, bezjēdzīga varmācība, ja koncentrējamies uz ‘šeit un tagad’ pārliecībā, ka tādējādi uztveram būtisko. Svarīgi būtu droši un mierīgi, ar atbilstošu humoru un melanholiju kustēties tajā iekšējā ainavā, kura ir izpletusies laikā un telpā un kura esam mēs.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Šī gada gardais kumoss – Grāmatu zagle (Markuss Zusaks)

450 lpp.

Zvaigzne ABC, 2013. gads.

Visi, kas lasījuši, ir grāmatā samīlējušies – trešdaļa miljona lasītāju un vidējais vērtējums ir 4,3/5 – ļoti labs rādītājs. Arī mūsu pašmāju blogeri liek visas 5 zvaigznītes, es tai skaitā. Un es reti kad lieku visas piecas, tāpēc tas ir ievērības cienīgi. :D Par ko visas balvas, troksnis un sajūsma? Mēģināšu saprast, kas man grāmatā tā patika, jo mēģinot rast ātru atbildi vienā teikumā sanāk tikai dumja blisināšanās.

Visa darbība risinās Vācijā, Otrā pasaules kara laikā, kas jau ir bonuss manā skatījumā. Grāmatā teicējs ir Nāve – otrs lielais bonuss, jo man tas ir kas jauns. Turklāt autors cenšas izkustināt lasītāju no rāmjiem attēlojot nāvi kā personu, nevis skeletu melnā paltrakā ar izkapti kaulainā rokā. Kā jau var iedomāties, kara laikā viņa ir visnotaļ aizņemta, bet viņu ir ieinteresējusi Līželes dzīve, un nāve vēlas mums par to pastāstīt. Līželi viņas mamma ir devusi adopcijai un pa ceļam pie jaunajiem vecākiem iet bojā viņas brālītis, tāpēc skuķēns pasaulē palicis gluži viens. Tajā laikā viņa nozog savu pirmo grāmatu, kaut arī neprot lasīt – Kapraču rokasgrāmatu. Ierudzījis šo grāmatu, audžutētis viņai iemāca lasīt un tā sākas Līželes mīlestība pret grāmatām. Tā, vakaros lasot un pa dienu strādājot mammas vadībā, un spēlējoties uz ielas ar kaimiņpuikām, Līžele vada savas dienas. Pēc kāda laika pie viņiem nonāk jauns ebreju puisis, kuru ģiemene nolemj slēpt savā pagrabā no bargā nacistu režīma. Tā šajā pagrabā uzplaukst stipra draudzība. Ir vēl diezgan daudz sižetisku detaļu, kuras es domāju, nav vērts visas šeit uzskaitīt, bet kas lieliski papildina stāstu un izveido kāpinājumu un nobeigumu.

Lai arī darbs būtībā tēmēts uz young adult, šoreiz pat man patika, un stāstā nav nekas sekls, kā tas bieži mēdz būt grāmatās jauniešiem. Ja padomā par grāmatu tēliem un viņu savstarpējām attiecībām, viss liekas ļoti noslīpēts un… patīkams (domāju likeable, latviski tā jokaini skan). Līželes mama, kuras mīlestība izpaužas mūžīgajos lamu vārdos, gādīgais tētis, kas izglīto Līželi, kaimiņu puika, kas viņā samīlējies un nemitīgi prasa bučiņu, kā arī pārējie, kas ir tikpat spilgti un īpatnēji. Kaut arī rakstīts par smagām tēmām un grāmata pati par sevi nav viegla lasāmviela, valoda ir raita, ‘paņem’ lasītāju un labi sadarbojas ar noformējumu – ik pa laikam ir skaistas atkāpītes boldā, kur kaut kas ir paskaidrots vai uzskaitīts. Tāpat acis priecē arī ‘iekopētā’ ebreju puiša sarakstītā grāmatiņa un pāris zīmējumi. Vēl viens knifs, kas noteikti iedarbojas uz visiem, kam mīļa literatūra, ir fakts, ka šajā darbā svarīga loma ir pašām grāmatām. Lasīt par grāmatām – šāds inception mani arī vienmēr pievelk. Kad šo visu sakombinē kopā, rodas grāmata, kas noplenījusi 5 zvaigznītes, ekranizāciju un cildinājumu, jo tagad šī ir viena no pirmajām, kas ienāk prātā, ja jāiesaka, ko palasīt. Un kaut arī gaidu, kad filma nonāks pie manis, ir tāda sajūta, ka jau atkal grāmata būs labāka.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Haruki Murakami – 1Q84 (Otrā)

399 lpp.

Apgāds Zvaigzne ABC, 2012. gads.

Lasīju četras dienas.

Kas nav lasījuši pirmo daļu, aizver acis.

Arī otrā daļa sadalīta Aomames un Tengo nodaļās. Šoreiz spriedzīte sākas jau otrajā lappusē un turpinās līdz pat grāmatas beigām. Sērijslepkavai Aomamei dots uzdevums nogalināt sektas ”Pirmsākumi” vadītāju un tad mainīt savu izskatu, dzīvesvietu utt. Tengo dzīve ripinās uz priekšu kā parasti, tikai viņa biedrene, ”Gaisa kūniņas” autore, Fukaeri ir kaut kur noslēpusies un aizdomīgs vīrietis viņam vēlas piešķirt stipendiju rakstniecības darbiņiem. Kopumā ar vien vairāk atklājas patiesība par 1Q84. gadu, little people, pašu to gaisa kūniņu un aizdomīgajiem diviem mēnešiem pie debesīm. Parādās saistības, kas saliek kopā bildi, vēl daži gabaliņi trūkst.

Izdevēji baigi viltīgie, pirmās daļas tā ātri izdod, bet uz trešo būs laikam jāpagaida un jāatzīstas, ka gaidu ar nepacietību, jo ļoti gribu sagaidīt Aomames un Tengo tikšanās mirkli, šajā daļā viņi jau tik, tik tuvu bija! Būtībā 1Q84 man liekas tiešām dīvains romāns, bet tai pašā laikā galvenie tēli ir cilvēcīgi un viņu reakcijas un nereālajiem notikumiem šķiet īstas (no sērijas – man arī tā būtu!). Kaut gan aizdomas rada abu 20 gadu ilgā mīlestība par spīti attālumam un tam, ka viņi nav tikušies visu šo laiku. Cik tad spilgti kādu momentu var atcerēties 10 gadus veci bērneļi, bet nu labi, tas mīlas pavediens jau tāds romantisks ir un bez tāda jau arī nevar iztikt kārtīgā romānā. :)

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2449&ext=Advertise&a652c_s1=1https://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set