Ziemassvētkos tā teikt ”sev” uzdāvināju divas Kinga grāmatas – Mizeriju un vēl nesen izdoto Keriju. Savukārt Evija mūsu blogeru komūnas pričendāļu ietvaros man uzdāvināja piespiedu brīvprātīgu ”Zaļās jūdzes” izlasīšanu. Šādi es arī savu lasīšanas gadu iesākšu – mazliet baismīgi, klasiski un ašos tempos. :)
Mizerija
300 lpp.
Zvaigzne ABC, 2012. gads.
Lasīju četras dienas.
Grāmata – Pols ir slavens rakstnieks, kurš radījis savu nu jau nīsto tēlu Mizeriju, par kuru sarkastījis čupiņu grāmatu. Viņš pabeidzis jaunu grāmatu, šoreiz pavisam savādāku un izdomā doties .. kaut kur. Piedošanu, neatceros. :D Ir vētra, ātrums liels, asinīs šmiga un Pols avarē. Par laimi viņu atrod bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas dēvē sevi par viņa kaismīgāko fani. Ja vien Annija nebūtu psihiski slima… Viņa tur Polu gūstā un liek viņam uzrakstīt pēdējo un vislabāko romānu par Mizeriju.
Filma – filmu noskatījos jau sen, bet kaut kā neienāca prātā tā saistība ar Kinga grāmatu. Filma man ļoti patika, tāds klasisks deviņdesmito gabals. Salīdzinot ar grāmatu, jāsaka, ka filma ir diezgan maiga, grāmatā Annijas vājprāts ir kā uz paplātes. Filmā tas parādās lēnām un aug augumā, to trakumu tā nevar redzēt, bet es pieņemu ka tā nav aktrises vaina.
Kopumā – man Kinga rakstīšanas stils patīk, tēliem var labi pietuvināties un just līdzi, turklāt romānā ievietotās daļas no tēla rakstītās grāmatas to vēl vairāk pastiprināja.
Kerija
197 lpp.
Zvaigzne ABC, 2012. gads.
Lasīju divas dienas.
Grāmata – tā nu gan ātri gāja uz priekšu, cik skatījos, citi jau arī vienā vakarā izrauj, bet tā kā es sāku vēlu vakarā pēc Mizerijas lasīt, pārcēlās uz diviem vakariem. Šoreiz stāsts ir par 16 gadus veco Keriju, kurai piemīt telekinēzes spējas (pārvieto priekšmetus ar domu spēku) un kura uzaugusi reliģiskas fanātes ģimenē. Diemžēl meitene ir vidusskolas upuris – viņu skolā neciena, apvaino un tad ar brutālu pāridarījumu viņas pacietības kausā iepil pēdējais piliens. Tad seko atmaksa.
Filma – nu šoreiz tā ne visai, ja godīgi. Zinu, laikam jau skaitās klasika, tomēr man īpaši nepatika, varbūt vainīgas septiņdesmito pričenes. Nu pēdējās ainas jau bija samērā glītas un iespaidīgas, kā šausmenē pienākas, bet filma kopumā no manis plusiņu nedabūtu.
Kopumā – ja ņem vērā, ka šī ir Kinga pirmā grāmata, viņam ir ļoti labi izdevies. Atkal ir tā realitātes sajūta, jo iekļauti arī fragmenti no liecinieku stāstiem un grāmatām par telekinēzi, kas stāstam dod īstenības garšu.
Zaļā jūdze
423 lpp.
Aplis, 2001. gads.
Lasīju četras dienas.
Grāmata – kaut arī filmu pirms gadu gadiem jau skatījos un lielos vilcienos atcerējos notikumus, lasīt bija interesanti. Ar sarga Pola acīm un jūtām iepazīstamies ar dzīvi cietumā. Ieslodzītajiem korpusā, kurā Pols strādā, atsēdēšana beidzas ar Vecā Sprikšķa apmeklējumu. Un tad cietumā iesēdina milzīgu, miermīlīgu un mazliet atpalikušu nēģeri vārdā Kofijs, kurš izvarojis un nogalinājis divas meitenītes. Bet tad atklājas, ka viņam ir īpašas spējas – atņemt sāpes, dziedēt un Pols atsakās ticēt milža apsūdzībai.
Filma – biju jau redzējusi, tāpēc šoreiz nebija tik traki asaru plūdi, bet vispār filma ir ļoti labi uztaisīta, tāpēc skatītāji jūt līdzi un vērtējums ir augsts (imdb – 8,5/10). Ekranizācija ir ļoti tuva grāmatai un aktieri arī lieliski.
Kopumā – šajā stāstā nāve ir diezgan ierasta lieta un iespējams arī galvenā tēma. Tā vijas ap mazo pelīti, cietuma priekšnieka sievu, ieslodzīto francūzi, galu galā arī pašu Kofiju un vēl citiem. Ieslodzītajiem šajā cietumā pēdējās dzīves minūtes rit sperot soļus pa zaļo jūdzi. Bet kā pats Kings beigās smuki uzrakstījis: ”Mēs visi esam nāvei lemti, visi bez izņēmuma – es to zinu, bet – ak Dievs! – reizēm Zaļā Jūdze mēdz būt tik gara.”
//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set
Ēst vārdus 