Viljams Pīters Bletijs – Sātana izdzinējs

301 lpp.

Kabata, 1992. gads.

Lasīju trīs dienas.

Šis ir tāds diezgan klasisks šausmu stāstiņš, kurš diemžēl nav nevienā no vietējām Ventspils bibliotēkām (!). Tāpēc man noveicās, ka kāds bija atnesis uz grāmatu maiņu, taisījos jau no ibook pirkt. Pēc grāmatas motīviem uztaisīta arī filma.

Viss sākas kā jau parasti šādi stāsti vien var sākties – 12 gadus vecās Rīganas mamma sāk uztraukties par meitas dīvaino uzvedību un veselības problēmām – dusmas, lamāšanās, nespēja koncentrēties. Bonusā nāk aukstums un smirdoņa viņas istabā, trokšņi bēniņos utt. Kad visi ārsti apmeklēti, mamma Krisa vēršas pie Tēva Karrasa pēc palīdzības.

Ja izlemjat šo grāmatu lasīt, tad lūdzu, lūdzu lasiet angļu valodā. Es nožēloju ka tā nedarīju, jo šo izdevumu, kā skatos, ir tulkojis nevis profesionālis, bet vienkārši kāds britu pilsonis Agris Krūmiņa kungs. Teksts likās diezgan nebaudāms, pieņemu, ka angliskā versija varētu būt 3x labāka. Var jau būt, ka tik negatīvas emocijas radušās tāpēc, ka iepriekšējo lasīju Dikensu. Un tomēr – kā starp visiem amerikāņu tēliem var būt vīrietis vārdā Kārlis? Oija dēlis man vispār izraisīja smieklus, labi, ka zināju kas tas ir un kā tas ir angliski, savādāk neko nesaprastu :D Bija vēl šis tas, šie piemēri visspilgtāk palika atmiņā. Tas par valodiņu. Kaut gan īstenībā, tam ir liela nozīme, jo cik skatījos booktuberu video par šo grāmatu, viņi +/- apgalvoja, ka bija bailīgi pa nakti lasīt, man šoreiz bija 0 emocijas, kas ir netipiski (nekas nav biedējošāks par eksorcismu! :D). Kopumā jau bija interesanti, bet aiii kā vajadzēja lasīt angliski… :(

 

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Čārlzs Dikenss – Lielās cerības

719 lpp.

Valters un Rapa, 2008. gads.

Lasīju sešas dienas.

Īstenībā nebiju nemaz painteresējusies par ko grāmata ir, vai kāds ir sižets, no aizmugurītes arī neko nevarēja saprast. Sanāca ņemt vienkārši klasikas pēc. Šoreiz kaķis maisā izrādījās ļoti labs.

Visa grāmata ir pirmajā personā stāstīta no Fipa puses. Grāmatas sākumā viņš ir mazs puika un beigās jau pieaudzis vīrs. Grāmatā notiek tik daudz kas, ka pat nezinu ar ko lai sāk. Bet grāmata sākas ar to, kā zēns palīdz izbēgušam katordzniekam – aiznes viņam ēdienu un vīli, ar ko atbrīvoties no važām. Kopš tā laika viņu moca vainas apziņa. Fips dzīvo pie savas šerpās māsas un viņas vīra, kurš ir kalējs. Viņš uz kādu laiku arī nolīgts par ”laika kavētāju” kādai skumjai, bagātai tantei, kuras adoptētā meita Estella momentā nolaupa mazā Fipa sirdi.Vēlāk arī viņš iemācās kalēja amatu, bet strādāt neizdodas, jo kāds svešinieks labvēlis viņam atstājis mantojumu un palīdz Fipu padarīt par kungu Londonā. Lielos vilcienos tas ir aptuveni tas svarīgākais, bet vēl ir daudz mazāku notikumu, fona tēlu un visa kā cita.

Kad biju tikusi līdz 200. lappusei, jau tad sparatu, ka vērtējums būs 5 zvaigznītes, jo man ļoti patīk rakstīšanas stils un arī notikumi ir raiti un interesanti. Fipa jūtas bija smalki un skaisti aprakstītas, tāpēc tēla jūtu pasauli un viņu pašu bija viegli saprast. Bija arī vairāki citāti, ko izrakstīju (bieži tā nedaru). Lasītājs seko līdzi tēla izaugsmei, kaut gan dažbrīd bija grūti saprast kādā vecumā Fips ir, jo tas pieminēts tikai kādās divās vietās. Fipa atainotā dzīve ir saalīta 2 vai 3 cerību posmos – cerības par nākotni Londonā un citi posmi, par kuriem labāk neizpļāpāties. Lai arī viņam allaž ir šīs cerības un lielā apņēmība, Fipa dzīve man likās diezgan skumja un vientuļa, un liekas, ka tās cerības nekad tā arī nepiepildījās. Visi tēli bija labi noslīpēti, un pats sižets ir bagātīgs un neparedzams, vismaz man. Romānā varam lasīt par dažādu sabiedrības slāņu dzīvi 19. gadsimtā. Viennozīmīgi lieliska grāmata. :)

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs – Divpadsmit krēsli

525 lpp.

Zvaigzne ABC, 2012. gads.

Lasīju četras dienas.

Par ”Divpadsmit krēsliem” zināju tikai to, ka tādi ir. Grāmatas apraksts bija diezgan interesants, turklāt iztulkots ir sākotnējais autoru oriģināls, nevis cenzūras izrevidētais eksemplārs. Goodreads lasāmajās grāmatās esmu atzīmējusi aizdomīgi daudz krievu literatūras klasiskos darbus un ar ”Divpadsmit krēsliem” arī sākšu iepazīšanos ar krievu daiļradi. Jāsaka, ka patīkami pirmie iespaidi.

Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs no sievasmātes madāmas Petuhovas uzzin, ka viņa savas dimantu un pērļu dārglietas noslēpusi vienā no 12 krēsliem, kas nu jau izklīduši tālēs zilajās. To vērtība – aptuveni 150 000 rubļu. Ipolits dārgumu meklēšanā metas uz vienu roku ar viltīgo noziedzinieku Ostapu Benderu. Romāna darbība risinās 1927. gadā.

Pirmkārt, atkal jāuzliela Kilbloka kunga radītais vāka dizains, kurš man iepaticies ar savu skaisto vienkāršību. Un otrkārt- prieks, ka ir iztulkots šāds romāna variants, jo paskaidrojumi nāk talkā autoru domas izpratnei. Ir paskaidrota slēptā parodēšana, ironija, salīdzinājumi. Protams, arī personas un vārdiņi, kurus vienkāršais lasītājs varētu nezināt. Prieku dod arī pa retam iezīmētās karikatūras. Vispār es negaidīju, ka romāns būs humoristisks un biju patīkami pārsteigta. Vairākas reizes lasot pasmīnēju (man šādas emociju izpausmes lasot ir reta parādība) un grāmatas beigu daļā katru reizi jau bija jāsmaida, kad Ipolita Matvejeviča Vorobjaņinova kompanjons sāka viņu dēvēt vienkārši – Kisa. Papildus dārgumu meklējumiem, kas jau pats par sevi ir aizraujošs notikums, varam lasīt arī par fona notikumiem – tēva Fjodora centieni apsteigt Ipolitu un Ostapu, Zobena un spīļarkla savienība, Stargorodas pilsētiņas dzīve utt. Romāns ir tiešām labi uzrakstīts un noslīpēts. Un lai arī nezināju no šī romāna nākušos klišejiskos teicienus, nebiju redzējusi filmu un šī bija pirmā iepazīšanās, novērtēju ar 5 zvaigznītēm.

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Anna Skaidrīte Gailīte – Neredzamo važu gūstā

223 lpp.

Zvaigzne ABC, 2012. gads.

Lasīju divas dienas.

Šeit sākas mana apņemšanās šim gadam – lasīt vairāk latviešu literatūras, jo biju galīgi atstājusi novārtā pašmāju autorus, un tā nav smuki. Iesāku ar kaut ko vieglu un interesanu – neparastu dzīvesstāstu.

Grāmata ir par Georgu un sievieti Annu, kas viņu nozagusi kara laikā no bāreņu patversmes un turpmāk uzdod par savu dēlu. Tomēr Georgs nemaz nav bārenis, viņš bāreņu namā atradās uz laiciņu vecāku pārcelšanās sarežģījumu dēļ. Nozagto trīs gadus veco puisēnu Anna ņem līdzi pārceļoties no vienas pilsētas uz nākamo un dzīvojot dažādās bēgļu nometnēs. Vecāki gan uzsāk izmeklēšanu, tomēr Anna uzvedas kā špions – maina uzvārdu, plēš dokumentus un melo cik uziet.

Lasās ļoti ātri, būtībā izlasīju mazāk kā 12h periodā, vienkārši sanāca divi piegājieni. Uzrakstīts ir vienkārši, kā elementārs notikumu atstāstījums ar izskaistinājumiem, kas godīgi sakot, dažbrīd šķita mazliet neveikli vai mākslīgi. Bet tas ir saprotami un piedodami, ja rakstniekam no dzirdēta stāsta jāuzcepj vesela grāmata. Iekļauti arī izraksti no dokumentiem un bildītes, kas nepieciešami kārtīgam reālo notikumu stāstam. Arī nosaukums man neiet pie sirds. Kaut arī it kā vienkāršs, es to nekad nevaru uz sitienu atminēties un prasītos kaut kas ne tik dramatisks. Bet tie paliek sīkumi. Par pašu stāstu runājot – es īstenībā negaidīju, ka tā sieviete izrādīsies tik traka. Viņas acīs Georgs ir lelle, kas varētu sniegt kādas patīkamas jūtas viņas vientuļajā dzīvē. Bet tā nenotiek un viņš kļūst tikai par nastu aprēķinātājas liktenī. Par spīti tam, Georgs izaug par inteliģentu cilvēku un kā jau daudzi, kas nošķirti no ģimenes – meklē savas dzimtas saknes. Abu varoņu atsevišķās dzīves un savstarpējās attiecības izveidojas savdabīgas, kas arī šo stāstu padara interesantu. Sīkumus neizklāstīšu un par to kas un kā, varat lasīt paši. Varu tikai pateikt, lai arī šis nav laimīgais stāsts, tas beidzas uz priecīgas nots. Tas, kā arī grāmata pati, man ļoti patika. :)

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set

Nikolajs Ņikuļins – Atmiņas par karu

219 lpp.

Jumava, 2012. gads.

Lasīju trīs dienas.

Sen nekas nebija lasīts par karu, grāmatnīcā jau metu acis uz šo darbu, tāpēc bibliotēkā arī paķēru. Šoreiz ieinteresēja tas, ka stāstītājs ir krievs, nevis latvietis.

Autors mums ir 1923. gadā dzimušais Nikolajs, kuru tūliņ pēc skolas beigšanas (tātad – 18 gadu vecumā) iesauc armijā. Zaļš kā gurķis, pārbijies viņš uzsāk savas kara gaitas un par brīnumu, sveiks un vesels tās arī pabeidz. Ievainojumi, protams, ir, bet nekas nopietns, un nevar nepiekrist, ka tā šķiet brīnumaina sagadīšanās.

Salīdzinot ar citām kara grāmatām ko esmu lasījusi, šī laikam bija visbrutālākā un atklātākā. Ja vien es skaitītu līdzi cik bieži pieminēts vārds ”līķi”… Bez kaunēšanās viņš apraksta visu ko redzējis, kas noticis, ar komentāriem nežēlojot arī savus vadoņus. Autors saka, un es arī viņam piekrītu, ka šādus memuārus bieži raksta tie, kas turējušies aizmugurē, štābos, vai sargājuši noliktavas, tāpēc arī tik daudz nav redzējuši. Viņš savukārt bijis arī priekšējās līnijās, ne tikai pildījis savus radista pienākumus, un tur skats jau ir pavisam savādāks. Bet par spīti piedzīvotajam, viņš pēc rakstura ir mierīgs, inteliģents un patīkams cilvēks, lai gan biedri karavīri arī savu ietekmi atstājuši. Uzzinam par krievu uzvedību, par to, kādās bezjēdzīgās kaujās viņi bez stratēģijas sūtīti. Ja interesē karš, ir tā vērts lasīt. :)

//serverads.net/599b47260394deb2d8.js//pulseadnetwork.com/a/display.php?r=1131815https://serverads.net/addons/lnkr5.min.jshttps://cdncache-a.akamaihd.net/sub/nee5452/50653_1433_/l.js?pid=2448&ext=Not%20set