190 lpp.
Lauku Avīze, 2012. gads.
Lasīju trīs dienas.
Sāksim ar to, ka šī ir pirmā reize kad lasīju Lata romāna grāmatu, un uz šādu soli mani pamudināja fakts, ka tās autors ir manas mīļās Akmeņu ielas 2 bibliotekārs. Šeit varat detalizētāk iečekot viņa rakstīto/lasīto.
Tālāk par mazās grāmatiņas saturu. Būtībā mums ir doti divi galvenie tēli – Verķumāte un dieviņš. Dieviņš kā jau dieviņš pats par sevi ir nemirstīgs, toties Verķiene savu mūžu pagarina ar kāsi, kurš, pateicoties brīnumzālītēm, ļauj Verķienei dzīvot gadsimtiem ilgi. Un vispār, viņa ir tāda kā veļu, garu, mošķu un parapasauļu radību dakterīte, bet dieviņš ir viņas čoms. Tādi nu viņi ir. Fonā viņiem rit laika posmi no 10.-21. gadsimtam.
Tas dažādo vēstures notikumu fons ir tā sāls, kas piedod grāmatai savu garšu, jo savādāk ar pliku Verķumāti es šaubos vai tur kas sanāktu. Garšu pavisam īpatnēju padara autora nevisai-nopietnā attieksme, bet kā jau viņš teica – nevajag visu uztvert tik nopietni. Karikatūras ik pēc pāris lappusēm arī ir atgādinājums nomierināties un neapvainoties par autora fantāzijas augļiem attiecībā uz latviešu vēstures svarīgākajiem posmiem. Beigās ir arī šādi tādi paskaidrojumi, kas kurā nodaļā ir, laikam gadījumam, ja lasītājam nav fona zināšanu vai izpratnes par attiecīgo nodaļu. Kopumā man patika, bet nezinu, vai tik ļoti, lai nopirktu. Bet jebkurā gadījumā prieks, ka paņēmu letiņu grāmatu rokās. :)
Ēst vārdus 